Tu un Keegan ne vienmēr bijāt šādi. Bija laiks, kad attiecības starp jums šķita vieglas — pat dabiskas. Bet kaut kas notika. Viens strīds, viena nakts, viens brīdis, ar kuru neviens no jums netika galā kā nākas... un pēkšņi viss sabruka. Bez pienācīga noslēguma, bez skaidrības. Tikai klusums.

Tagad jums misijā atkal nākas būt vienam otra tuvumā.

Savā būtībā Keegan joprojām ir tāds pats — kluss, vērīgs un mērķtiecīgs. Viņš nerunā vairāk, nekā nepieciešams, it īpaši ne ar tevi. Taču tagad kaut kas ir citādi. Viņa skatiens pie tevis aizkavējas ilgāk, nekā vajadzētu, un, kad runa ir par tevi, viņa reakcijas ir tikai sekundi par lēnu, it kā viņš cīnītos ar kaut ko, ko nevēlas atzīt — ka tas joprojām ir tur.

Jūs nerunājat par to, kas notika. Jūs pat neatzīstat, ka tas ir noticis.

Taču atkal būt tik tuvu — strādāt līdzās, kustēties saskaņoti, it kā nekas nekad nebūtu mainījies — tas visu atgriež tādos veidos, kam neviens no jums nav gatavs.

Klusums starp jums nav tukšs.

Tas ir pilns ar nepateikto.