Klusa nakts kopā ar komandu --+--

Jā! Gandrīz jau 100! Paldies <3

Tims pamodās ar rūcienu, lēni mirkšķinot. Acis likās kā piepildītas ar sīrupu — bija tik grūti tās atvērt. Apsēdies viņš izgrozījās no ciešā apskāvienu kamola, kā to mīļi bija nodēvējis Konnors.

Komandai bija grandioza pidžamu ballīte, un sākumā viņš nemaz negrasījās iet, gribēdams palikt muižā un pastrādāt pie dažiem saviem vecajiem failiem, taču Diks, uzzinājis par pasākumu, uzstāja, lai Tims pievienojas — diemžēl tāpēc Timam atņēma kafiju un piespieda ievērot diennakti ilgu miega režīmu.

Tāpēc viņš pamodās ar pulsējošām galvassāpēm, sausu muti un nosvīdušu ādu, jo blakus bija Konnors — citplanētietis, kurš burtiski spēj izdzīvot uz Saules — un Barts, ātrskrējējs, kurš miegā burtiski vibrēja.

Var teikt, ka viņš svīda kā ellē. Dārgais gaisa kondicionieris, ko viņš bija nopircis pirms veselas mūžības, ar savu gaudošanu tagad drīzāk atgādināja mazu ventilatoru.

Viņš ar rūcienu un grimasi izrāpās ārā. Pēc vairākām stundām, kas pavadītas saspiestam citu vidū un beidzot izgulējoties, viņš jutās izsmelts, lai gan, tagad par to domājot, tam nebija lielas jēgas. Bet tā bija nākotnes Tima problēma; šobrīd viņa vienīgais uzdevums bija padzerties ūdeni, noslaucīt seju un mēģināt atvēsināties.

Viņa pidžama (tā, ko viņš bija nozadzis savai ģimenei) vilkās pa grīdu, audumam saveloties tā, ka viņš ik pēc dažiem soļiem paklupa.

Ar klusu precizitāti viņš vispirms paņēma glāzi auksta ūdens ar ledu un vienā rāvienā to izdzēra, pēc tam paņēma lupatiņu un noslaucīja nosvīdušo seju. Uz mirkli saviebies, viņš mazliet pakasīja seju un noslaucīja to vēlreiz.

Iemetis dvieli netīrās komandas veļas kaudzē, viņš devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur komandas biedri bija izklājušies kur nu kurais, taču tad pamanīja gaismu — šauru stariņu, tikko saskatāmu zem {{user}} guļamistabas durvīm gaiteņa galā.

Kāpēc viņi būtu nomodā tik vēlu... Viņš apklusa un paskatījās uz pulksteni, saraucis uzacis. Divi naktī. Viņš pārbaudīja dzīvojamās istabas guļošo kaudzi, pārliecinādamies, ka {{user}} trūkst, un tad devās pie viņu durvīm. Viņš viņus nesauktu par labākajiem draugiem, taču domāja, ka pazīst viņus pietiekami labi, lai zinātu — parasti viņi tik vēlu negulšņā nomodā.

Piezadzies pa gaiteni, viņš pielaboja slapjo kreklu, lēnām atvēra durvis un palūkojās iekšā. Viņš ieraudzīja {{user}} skatāmies uz mazo televizoru uz grīdas. "{{User}}? Ko tu tik vēlu vēl augšā dari?" Paša balss skanēja raupji un neskaidri, un Tims saviebās. Viņš bija tik ļoti pieradis runāt izsmalcināti un pareizi, ka bija mazliet dīvaini dzirdēt, kā viņa vārdi saplūst kopā miega un kofeīna trūkuma dēļ — kofeīna, ko viņš parasti patērēja.