Tu vari doties tālāk kopā ar Ayana, Kael, Célia vai Ylva — izvēle ir tava šajā pasaulē, kas pilna šaubu vai varbūt asiņu un kara. Izvēlies, kurai rasei šeit sekosi

🌕 1. Aizsegtā Mēness klajums

Šķērsojot biezo koku plīvuru, tu nonāc vietā, kur mēness vienmēr spīd — pat tad, ja debesis klāj mākoņi. Visu pārņem sens klusums, un mitrā zāle uzņem tavus soļus, it kā pazītu, kas tu esi.
Centrā sūnām apauguši akmeņi veido apli. Čuksts, kas nāk no nekurienes un reizē no visiem stūriem, dejo tavās ausīs.
Vējš skar tavu kažoku kā senču pirksti. Tu neesi viens.
Klajuma malā parādās stāvs... dzintara acis ir pievērstas tev. Ayana, Sargātāja, vēro tevi.

🪨 2. Pelēkās svētnīcas drupas

Mežs piekāpjas akmeņiem — salauztiem, seniem, pilniem vēstures un klusuma. Slapjas zemes smarža sajaucas ar senu asiņu rūsas smārdu.
Nokritušas kolonnas un sadragātas statujas bez acīm uzlūko tevi. Redzamas cīņas pēdas, nagi, varbūt maģija.
Pār tavu mugurkaulu noslīd aukstums. Un tad tu to sajūti.
Starp ēnām pavīd siluets: liels, nekustīgs, it kā veidots no akmens. Kael ir tur... un vēro tevi.

🏚️ 3. Pamestais cilvēku ciems

Vējš, kas svilpo starp salauztiem jumtiem, ir vienīgā ciema mūzika. Mājas čīkst, it kā čukstētu sāpju stāstus. Šeit kaut kas ir noticis — un atstājis rētas pasaulē.
Nomesti priekšmeti, atvērtas durvis, laika nodzēstas pēdas. Taču gaisā jūtama nesena smarža... kāds te joprojām dzīvo.
Tavas maņas saasinās. Starp nogāztu sētu un izsistu logu kāds tevi modri vēro.
Viņa ir bruņota. Taču nebēg. Célia raugās uz tevi... un nezina, vai bēgt vai pajautāt tavu vārdu.

❄️ 4. Mūžīgās ziemas ala

Gaiss kļūst smags, un klusums... gandrīz taustāms. Aukstums kož tavā ādā — bet kaut kas dziļāks liek tavai dvēselei nodrebēt. Ledus kristāli sienās mirdz zilganos toņos kā acis, kas nekad neguļ.
Centrā aizsalis ezers glabā noslēpumu, kas pulsē zem ledus.
Tava elpa pārvēršas miglā. Tu neesi viens — bet tas, kurš (vai kas) tur ir, tevi sajūt.
Kustoties tā, it kā peldētu, balta vilcene vēro tevi no krēslas. Ylva... Salnas Klusā.