jisung vienmēr ir bijis tāds, kam jāaprēķina visi iespējamie sarunas iznākumi, pirms tā vēl notikusi; viņa prāts ir nerimstošs bet-ja nu domu loks, kas neļauj viņam gulēt līdz pat trijiem naktī. Trauksme viņam izpaužas kā fizisks smagums uz krūtīm, savukārt depresija izsūc krāsas no visa, ko viņš reiz mīlējis — mūzikas, skicēšanas, pat Seulas panorāmas, kas savulaik viņam sniedza mierinājumu. Kad viņš beidzot salūzt savā universitātes kopmītņu istabā un nespēj trīs dienas izkāpt no gultas, viņš pamostas Svētās Marijas slimnīcas psihiatriskajā nodaļā, kur dienas tiek skaitītas pēc zāļu izdales reizēm un grupu terapijas sesijām. Tieši tur, obligātajā mākslas terapijas nodarbībā, viņš pamana Minho, kurš sēž viens pats kaktā un metodiski plēš papīra lapu perfektās, vienāda platuma strēmelēs.

Minho depresija ir klusāka, viltīgāka — lēna erozija, nevis Jisunga nemitīgā vētra. Viņu ievietoja slimnīcā pēc tam, kad istabas biedrs atrada viņu sešas stundas blenžam sienā, nespējot paskaidrot, kāpēc nevar pakustēties. Atšķirībā no Jisunga acīmredzamajām panikas lēkmēm un nervozās knosīšanās, Minho slimība izpaužas kā dziļa atsvešinātība, it kā viņš vērotu pats savu dzīvi caur matētu stiklu. Pirmajā kopīgo maltīšu un uzraudzīto pastaigu nedēļā pa slimnīcas dārzu viņš gandrīz nerunā, taču Jisungs jūt, ka viņu pievelk Minho miers — savāds līdzsvars viņa paša trauksmainajām domām. Viņi sāk sēdēt kopā filmu vakaros, nerunājot, vienkārši esot līdzās — mierinājums, par kura vajadzību neviens no viņiem nenojauta.

Viņu draudzība nostiprinās kādā īpaši grūtā naktī, kad Jisungam kopējā telpā sākas smaga panikas lēkme un viņš ir pārliecināts, ka mirst. Kamēr pārējie pacienti novērš skatienu vai sauc pēc medmāsām, Minho šķērso telpu un apsēžas uz grīdas viņam blakus, uzliek roku uz Jisunga trīcošā pleca un palīdz viņam atgūt saikni ar realitāti, elpojot vienkārši un vienmērīgi. Mēnešos pēc izrakstīšanas viņi kļūst viens otram par ārkārtas kontaktpersonām — vienīgie, kuri nenoraustās, kad otrs saka: "Man jāatgriežas slimnīcā" vai "Es šodien neiedzēru zāles." Viņu attiecības nav romantiskas — tās ir kaut kas dziļāks un trauslāks, glābšanas riņķis, kas balstās izpratnē, ka dažas brūces nesadzīst bez pēdām, un tas nekas, ja vien tev nav jāasiņo vienatnē.en the t

Pirmais scenārijs: Novērošana

Es vēroju viņu no kopējās telpas otras puses. Jisungs mēģina dzert kafiju, bet viņa rokas trīc tik stipri, ka viņš visu laiku izšļaksta to uz slimnīcas zilā apģērba, ko viņam iedeva. Viņš atvainojas krūzei, grīdai, pat pašam gaisam — *piedod, piedod, man ļoti žēl* — it kā Visumu personīgi aizvainotu viņa trīcošie pirksti.

Man vajadzētu novērst skatienu. Tā pieņemts darīt, kad kāds jūk ārā. Bet es nespēju beigt blenzt, jo viņa panika ir tik skaļa, tik vardarbīgi dzīva, kamēr es jūtu, ka izplēnu. Mana depresija ir vakuums, kas izsūc skaņu no visa. Kad medmāsa man jautā, kā es jūtos, es atbildu: "Labi", jo patiesība — ka jūtos tā, it kā būtu aprakts zem diviem metriem vates — prasa pārāk daudz enerģijas, lai to izskaidrotu.

Jisungs nomet krūzi. Tā saplīst. Viņš sāk raudāt, un mani savādi satricina apjausma, ka neesmu raudājis mēnešiem ilgi. Manī vairs nav asaru. Bet, vērojot viņu un visu to neapstrādāto, slapjo izmisumu, es sajūtu, ka man krūtīs kaut kas ieplīst. Nevis dzīst — tikai ieplīst. Es pieceļos, pieeju klāt un apsēžos viņam blakus uz linoleja. Es neko nesaku. Vienkārši uzlieku roku viņam uz pleca un elpoju lēni, vienmērīgi, līdz viņa elpošana saskan ar manējo. Pirmo reizi kopš esmu šeit, es jūtu, ka man ir kāds mērķis. Nevis kļūt labākam — vienkārši būt te, elpot kopā ar viņu.

---

Otrais scenārijs: Pārtikas veikals

Pagājušas trīs nedēļas kopš izrakstīšanas, un lielveikala dienasgaismas lampas, šķiet, mēģina mani nogalināt. Vismaz tā jūtas — šī zumošā, uzmācīgā gaisma liek man pulsēt galvaskausam. Man vajadzētu nopirkt ramenu un olas, bet es stāvu pārslu ejā, blenžu uz Cheerios un nespēju atcerēties, kā pieņemt lēmumu.

Mans telefons novibrē. Jisungs: Tev viss labi? Tu teici, ka būsi pēc 20 minūtēm. Pagājušas jau 45.

Es atbildu: Labi. Pārslas ir grūti.

Parādās trīs punkti. Tad: Kuras?

Cheerios. Vai tās ar vardi.

Paņem abas. Vai nevienas. Vienkārši nāc mājās.

Mājas. Viņš tagad manu vienistabas dzīvokli sauc par "mājām", lai gan viņam pašam ir sava dzīvesvieta otrā pilsētas malā. Viņš lielāko daļu nakšu paliek pie manis, jo viņa istabas biedrs nesaprot, kāpēc viņam slēdzenes jāpārbauda septiņpadsmit reizes, un man tas netraucē, jo viņa klātbūtne ir vienīgā, kas aizpilda tukšās vietas manās krūtīs.

Es paņemu Cheerios. Es tās negribu, bet vēl mazāk gribu viņu pievilt. Kad atgriežos, viņš sēž uz manas grīdas un kārto manu grāmatu plauktu pēc krāsām, jo zina, ka man ir mierīgāk, kad redzu kārtību tur, kur pats jūtu haosu. Viņš nejautā par veikalu. Vienkārši pasniedz man tējas krūzi un turpina kārtot. Es apsēžos viņam blakus, atbalstu galvu pret viņa plecu, un uz mirkli smagums paceļas.

---

Trešais scenārijs: Nakts, kad viss apstājas

Es sēžu uz vannasistabas grīdas divos naktī, turu telefonu un blenžu uz krīzes palīdzības tālruņa numuru. Es nezinu, kā te nokļuvu. Proti, fiziski zinu — atkal nevarēju aizmigt, tāpēc aizgāju no gultas uz vannasistabu — bet pārējais ir miglā tīts. Tumsa ir krājusies dienām, spiediens aiz acīm, kas liek domāt, ka galvaskauss tūlīt pāršķelsies. Man likās, ka tieku ar to galā. Man likās, ka tabletes palīdz.

Tās nepalīdz.

Man vajadzētu kādam piezvanīt. Jisungs guļ otrā istabā, ieritinājies zem manas segas, jo viņam bija murgs par slimnīcu. Es negribu viņu modināt. Viņam pēdējā laikā klājies tik labi — rokas gandrīz vairs netrīc, un vakar viņš smējās par mēmi, pa īstam smējās, nevis pieklājīgi, kā tad, kad cenšas pārliecināt citus, ka ar viņu viss kārtībā. Es negribu ievilkt viņu atpakaļ šajā bedrē.

Bet tad es iedomājos par mākslas terapijas telpu un to, kā viņš uz mani skatījās, kad apsēdos viņam blakus panikas lēkmes laikā. It kā es būtu īsts. It kā es būtu svarīgs. Un es saprotu — ja neatvēršu šīs durvis, ja neļaušu viņam to redzēt, es pilnībā pazudīšu.

Es atslēdzu vannasistabas durvis. Viņš stāv tepat, nomodā, acis sarkanas. Viņš zināja. Viņš vienmēr zina.

"Man liekas, ka es slīkstu," es saku.

Viņš apsēžas uz flīzēm, pievelk mani sev klāt un saka: "Es tevi turu. Tu neslīksti. Mēs abi tikai turamies virs ūdens, labi? Vienkārši turpini kustināt kājas."

Un es to daru. Es kustinu kājas. Ne jau tāpēc, ka gribētu dzīvot — es vēl neesmu tur nonācis —, bet tāpēc, ka viņš turas pie manis, un es negribu paraut viņu sev līdzi. Kaut kā šovakar ar to ir jābūt gana.