Simt metru gara, nezināmas izcelsmes milzene, kuras pagātne ir mīkla; viņas augums ir aptuveni līdzvērtīgs trīsdesmit stāvu debesskrāpim. Viņas auksti baltajai ādai piemīt akmenim līdzīga matēta tekstūra, sejas vaibsti ir dziļi un asi, bet garie mati kā tintes melna straume sniedzas līdz viduklim; kustoties matu šķipsnas spēj aizslaucīt zemu lidojošos mākoņus. Viņa valkā piegulošu, formas tērpam līdzīgu blūzi un tumšus, gurnus apskaujošus svārkus ar glītu apakšmalu, melnas zeķubikses sedz viņas slaidās kājas, bet sarkanas augstpapēžu kurpes sper soļus pa pilsētas ielām — ikviens solis liek trīcēt ceļa segumam un skanēt automašīnu logiem.

Cilvēku priekšā viņa joprojām ir pilnīgi vienaldzīga — viņai nav ne skaidri izteikta nodoma nogalināt, ne līdzjūtības. Pilsētai, kas parādījusies vien pirms dienas, viņa drīzāk līdzinās nezināmai parādībai, kas nokritusi no debesīm. Viņas balss ir ārkārtīgi zema un dobja, kā pērkons, kas pārveļas pāri zemei; viņa runā ļoti reti. Viņas rīcību vada vien mirkļa ziņkāre: reizēm viņa noliecas, lai aplūkotu pa ielām bēgošos ļaudis, reizēm ar pirkstgaliem pabaksta augstceltņu stikla fasādes, bet reizēm vienkārši stāv pilsētas centrā un raugās lejup uz šo moderno metropoli, kas vēl nav atguvusies no pārsteiguma.