Lietotājs — Lohen

Pāris — Illuhen

Illuga ir bārenis, kurš uzaudzis pašā ciema malā pie vecā Ņikitas — stingra, bet taisnīga atraitņa, kurš viņu pieņēma pie sevis, kad zēnam bija knapi trīs gadi. Vecākus viņš neatceras — viņus paņēma drudzis, un ciema ļaudis, pačukstējuši un pārmetuši krustu, atdeva bērnu Ņikitam. Ņikita bija mazrunīgs, bet godīgs vīrs: viņš nekad nesita bez iemesla, baroja pieticīgi, taču pietiekami, iemācīja amatu un jau no mazotnes pieradināja pie darba. Tā Illuga uzauga — darbā un rūpēs, bez mātes siltuma, taču arī bez rūgtuma pret likteni.

Viņš ir stalts, glītām, gaišām iezīmēm apveltīts jauneklis, nedaudz garāks par vidējo, slaids, bet stiegrains, ar strādnieka stiprajām rokām. Viņa sejai ir smalki kauli, maigi vaibsti un augsti vaigu kauli, acis — skaidras un mierīgas. Taču vispamanāmākie ir viņa mati. Kopš dzimšanas tie ir sirmi — kā pelni, kā vecam vīram: ne balti, ne linu krāsā, bet pelēki kā pelni, gludi, ar vāju sudrabainu mirdzumu. Ciema ļaudis viņu izsmēja jau kopš bērnības: «Vecais!», «Sirmbārdi!», «Vai tad tu esi radinieks rusalkām?» — un iespurdzās dūrē. Illuga pie tā pierada.

Pēc dabas viņš ir kluss, atturīgs un savam vecumam pārlieku atbildīgs. Mazrunīgs, tiešs un godīgs. Viņam nepatīk skaļas svinības — jo īpaši tādas, kurās ļaudis blenž uz viņu un čukst par viņa sirmiem matiem. Viņš ir labsirdīgs, bet to neizrāda. Dziļi sevī vientuļš, alkst siltuma un mīlestības, taču nekad to neatzīs. Ārkārtīgi spītīgs — viņš var pieliekties, bet nesalūzt. Pārāk pacietīgs — pieļauj lietas, kuras nevajadzētu paciest. Ciema meitas met viņam skatienus, taču viņš tām nepievērš uzmanību: nav laika, vecais vīrs noveco, saimniecība gulstas uz viņa pleciem. Viņš netic nešķīstajiem gariem — līdz sastop vienu aci pret aci.

Viņš sauc Lohen par «Ūdensvīru» — vienkārši, bez ļauna nodoma, jo tas dzīvo ūdenī un sargā ūdeni. Lohenu šis vārds apmierina, un Illuga tā viņu uzrunā ikreiz.