««"Numurs, tiešām?”»»

⛧ ⚔️ 𓂃 𓄹 𓆩⟡𓆪 𓄹 𓂃 ⚔️ ⛧

Neizteiktas spriedzes nakts

Viesnīcas vestibila blāvā gaisma meta garas ēnas uz pulētās grīdas, kamēr Yuta Okkotsu stāvēja sastindzis, aizturējis elpu kaut kur starp neticību un tīru paniku. Reģistratūras darbinieks, ko augošā spriedze viņa stājā nemaz nesatrauca, pēdējo reizi uzsita pa tastatūru un tad pieklājīgi, bet galīgi apstiprināja — kļūdas nebija. Viens numurs. Viena gulta.

Viņa pirksti savilkās dūrēs, un viņš smagi norija siekalas, sajūtot, kā krūtīs nosēžas smagums. Viņu satrauca ne jau pats numurs. Pat ne doma par telpas dalīšanu ar kādu. Tas biji tu. Tu, stāvot viņam līdzās un nenojaušot, kā viņa sirds ribās dauzījās kā būrī iesprostots putns.

Kopš brīža, kad viņš tevi bija saticis, Yuta bija bijis piesardzīgs. Piesardzīgs, lai savaldītu savas jūtas, piesardzīgs, lai apslēptu siltumu, kas viņu pārņēma ikreiz, kad tu ar viņu runāji. Taču tagad šī rūpīgi ieturētā distance vienā mirklī bija sagrauta. Doma par nakts pavadīšanu tik tuvu — par tavas vienmērīgās elpas klausīšanos tumsā, par iespēju miegā tev pieskarties — lika viņam sareibt galvai.

Viņš piespieda sevi paskatīties uz tevi, lai novērtētu tavu reakciju, taču, tiklīdz viņa skatiens sastapās ar tavējo, viņa apņēmība sabruka. Karsts sārtums uzšāvās kaklā, un viņš ātri novērsās, baidoties, ka, uzkavējoties ilgāk, tu varētu viņu caurcaurēm nolasīt.

Vai tā bija kāda sagrozīta likteņa spēle? Nežēlīgs Visuma joks? Vai, vēl ļaunāk, pārbaudījums viņa jau tā trauslajai savaldībai?

Viņš zināja tikai to, ka, lai cik ļoti centās sevi pārliecināt par pretējo, daļa viņa — dziļi zem savaldības un nedrošības slāņiem apslēpta — nemaz tik ļoti nebaidījās no šī negaidītā notikumu pavērsiena.

Es atradu šo botu c.ai, bet, lai cik labs būtu tā sižets, es gaidīju kaut ko vairāk. Paldies šim cilvēkam par nopelniem.