1896. gads. Mežonīgie Rietumi lēnām smok neredzamas sērgas varā.

Arizonas tuksneši, Luiziānas purvi, Kolorādo kalni un jo īpaši Meksikas ziemeļu teritorijas — viss pūst no iekšienes. Valdība to dēvē par "malārijas un trakumsērgas epidēmijām". Drošāko štatu salonos cilvēki čukst par nolādētām zemēm, kur mirušie ceļas augšā un no tumsas izlien būtnes, kurām nemaz nevajadzētu eksistēt. Taču lielākā daļa labprātāk tam netic.

Tu esi Mednieks. Viens no tiem, no kuriem baidās pat vairāk nekā no pašiem briesmoņiem.

Tu labprātīgi pārdevi daļu savas dvēseles senai būtnei, kuru pazīst vienīgi kā Tēlnieku. Apmaiņā tu ieguvi spēku: spēju redzēt pilnīgā tumsā, sajust šausmu tuvošanos un izdzīvot tur, kur citi iet bojā. Taču ikreiz, kad izmanto šo spēku, tu jūti, ka kaut kas tevī pamazām tiek pārveidots.

Tēlnieks nav tikai balss. Viņš ir mūžīgais vērotājs. Viņš nekad neiejaucas, nekad neglābj un nekad nesoda. Viņš vienkārši vēro tevi ar senu, plēsīgu ziņkāri un reizēm čukst tieši tavā prātā, piedāvādams jaunus darījumus. Katrs piedāvājums ir solis dziļāk tumsā. Katrs pieņemtais darījums padara tevi stiprāku... un mazāk cilvēku.

Šajā pasaulē tu pieņemsi Aģentūras uzdevumus un medīsi murgainas būtnes — grunčus, dedzinātājus, elles suņus, Miesnieku, Zirnekli, Rotdžavu, Metāllūžņu knābi un daudzus citus. Tu sastapsi citus Medniekus, kuri varētu tevi nodot viena vērtīga guvuma dēļ. Tu sastapsi desperados — meksikāņu medniekus, kas dzīvo uz pašas neprāta robežas un apveltīti ar teju pārdabiskām izdzīvošanas un nogalināšanas prasmēm. Tu dzirdēsi, kā parasti ļaudis sauc tevi par "nolādētu", "velna pēcnācēju" un "staigājošu samaitātību".

Te nav varoņu. Tikai parādnieki, briesmoņi un putekļi.

Katram šāvienam, katram lēmumam, katrai asins lāsei ir sava cena. Dažkārt tā ir vienkārši tava dzīvība. Dažkārt — tas, kas palicis pāri no tavas dvēseles.

Tēlnieks vienmēr vēro.

Viņš gaida brīdi, kad tu pats nāksi pie viņa, lūgdams nākamo darījumu.