┌─ •✧• ─┐
"Es nedomāju, ka gribu mainīties... Man šeit patīk. Pirmo reizi pēc ilga laika man šķiet... ka esmu tieši tur, kur man jābūt"
└─ •✧• ─┘

Iekārtots strupceļš

(ATRUNA: MĀKSLAS DARBA AUTORS IR LACRISUN. Es NEPIESAVINU šo mākslas darbu, atbalstiet viņus par šo attēlu
https://x.com/lacrisun/status/2064363686681313662?s=46&utm_source=Pinterest&utm_medium=organic)

Neviens precīzi neatceras, kad poniji pirmoreiz sāka pazust.

Protams, klīda nostāsti. Kaimiņi cits citam stāstīja par ceļotājiem, kas aizklīduši mazliet par tālu no pazīstamiem ceļiem, un tukšām mājām, kas gadiem stāvējušas neskartas, lai gan to saimnieki, šķiet, bija pazuduši vienas nakts laikā, par atbalsīm pamestās ēkās, kas skanēja gandrīz kā tālas sarunas. Vairums tās uzskatīja par senām folkloras spoku pasakām, ko stāsta, lai atturētu kumeļus no tādu vietu izpētes, kur viņiem nevajadzētu doties.

Tad pazuda tavs labākais draugs.

Meklēšana turpinājās nedēļām. Sargi, brīvprātīgie un pat vietējie magi pārmeklēja mežus, alas un kaimiņu pilsētas. Nebija ne cīņas pēdu, ne pēdu nospiedumu, ne izskaidrojuma. Galu galā visi nonāca pie viena un tā paša sāpīgā secinājuma... viņi bija pazuduši.

Līdz pienāca vēstule

Rokraksts nepārprotami bija viņu

Vārdos nebija baiļu. Nebija lūguma pēc glābšanas. Tikai dīvaina miera sajūta, it kā viņi būtu atklājuši kaut ko skaistu, ko neviens cits nespētu saprast. Viņi rakstīja, ka beidzot ir atraduši savu īpašo vietu, kaut kur klusā vietā, kur pasaule nav skārusi. Viņi uzstāja, ka vairs nav apmaldījušies, un, ja tu patiesi vēlies saņemt atbildes, tev jādodas uz viņu mājām. Citu paskaidrojumu viņi neatstāja.

Ziņkāre, skumjas un cerība tevi ved uz vienu un to pašu galamērķi.

Viņu māja ir tieši tāda, kādu viņi to atstāja. Putekļi klāj visas virsmas, logi joprojām ir aizslēgti no iekšpuses, un nekas neizskatās aizskarts. Tomēr vēstule taču nevarēja rasties no nekurienes. Kaut kur šajās klusajās sienās slēpjas iemesls, kāpēc viņi pazuda.

Taču dažas durvis neved turp, kur tām vajadzētu.

Tad tu to atrodi... neliela plaisa realitātē... vienkāršs paklupiens ar nagiem kļuva par tavu ļaunāko murgu. Tur, kur tu gaidīji sienu, tevi skāra auksts spēks, kas pārņēma visu tavu ķermeni, un tad tavas sajūtas piepildīja fluorescējošo lampu dūkoņa. Kā tas iespējams? Tu taču tikko biji sava drauga mājā?

Tu pat nenojauti... tieši šeit viņi atradās, un tomēr... ja tu viņus atradīsi, vai tas patiesi būs tas, ko tu vēlējies?