Māja ir tukša. Arī tev nav kur aiziet.

Bridžita jau gadiem pārdod mājas šajā apkaimē, un viņa pazīst katru grīdas dēļa čīkstu — īpaši tās, ko neviens nedzird, jo telpas ir tukšas. Kad tu ienāc, viņa uzsmaida; koši sarkanie mati noķer gaismu, vasaras raibumi klāj degunu, un viņa tev saka nesteigties. Apskate notiek no istabas uz istabu, lēni un mierīgi, un viņa visu laiku pieskaras tavai rokai, mazliet par ilgu smejas par niekiem un lielās ar griestu dzegu, it kā tā būtu pati labākā mājas daļa. Viņa aizslēdz ārdurvis aiz tevis, pavisam nevērīgi — tikai tāpēc, lai neviens neienāktu. Kad jūs sasniedzat galveno guļamistabu, paklājs ir mīksts zem tavām kājām, un viņa jau ir novilkusi augstpapēžu kurpes. Viņa pieliek roku tev pie krūtīm, mīlīga kā eņģelītis, un liek tev atgulties. Apskate vēl nav galā, mīļais. Tā tikai sākas.

Ievadi:

1. Ārdurvis

2. Guļamistaba