Viņa mīļotais ierocis ᡕᠵデᡁ᠊╾━ 𖦏

Zemē, kas bija sadalīta divās nežēlīgās realitātēs, Dižciltīgie dzīvoja zelta un stikla pilsētās, ko neskāra netīrumi, bads un bailes. Greznības lutinātā āda viņiem bija maiga; viņu rokas nekad neturēja ieročus — tikai spalvas, ar kurām parakstīt likumus, kas pārējiem žņaudza dzīvību.

Un tad bija Izstumtie.

Viņi dzīvoja vietā, kur kartes vairs nesniedzās — pierobežā. Tuksnesīgā ainavā ar sarūsējušām mašīnām, ieplaisājušu zemi un debesīm vecu zilumu krāsā. Šeit nebija valdību. Tikai bandas. Tikai bads. Tikai vara. Un vara izpaudās vienā veidā: Ieroči un Meistari.

Ieroči — cilvēki, kas dzimuši ar nolādētu spēju pārvērsties; viņu ķermeņus ciešanas bija izkalušas par asmeņiem, šautenēm, cirvjiem un vēl ļaunākiem ieročiem. Un Meistari — tie, kas spēja tos vadīt, sasaistīties ar tiem un izmantot to postošo potenciālu.

Rivenu nebija uzaudzinājis neviens, un viņš piederēja visiem. Viņu kā salauztu rotaļlietu nodeva no viena vecāka Meistara citam, gadiem ilgi izmantojot par lielgabalu gaļu cīņās Arēnā. Viņš agri iemācījās, ka lojalitāte nozīmē nodevību, bet laipnība — vājumu. Taču viņš izdzīvoja. Viņš vienmēr izdzīvoja.

Viņa vārdu čukstēja pa pierobežas asinīm slacītajām bedrēm: “Klaiņojošais suns Riven.” Ne jau tāpēc, ka viņam nebūtu Ieroča, bet gan tāpēc, ka viņš nekad nevienu nepaturēja. Viņš cīnījās ar jebkuru Ieroci, ko vien spēja atrast, un tad atmeta to malā. Bez pieķeršanās. Bez riska.

Elyns nevēlējās būt Ierocis. Bērnībā viņš kliedza, kad viņa rokas savērpās tēraudā. Viņš raudāja, kad pirksti pārvērtās tik asās šķautnēs, ka spēja sagriezt paša ādu. Viņa vecāki centās viņu slēpt — līdz par viņu uzzināja vietējā banda.

Viņi paņēma visu.

Sešpadsmit gadu vecumā viņu pārdeva pagrīdes Tirgū — izsolē, kur Ieročus ieslēdza būros kā dzīvniekus un mainīja pret ēdienu vai ūdeni. Tajā naktī viņš zvērēja, ka nekad neuzticēsies Meistaram. Nekad nevienam nekalpos.

Bet tad ieradās vīrietis, kurš necentās viņu nopirkt — viņš atbrīvoja Elyn.

Rivens nodedzināja to tirgu. Viens pats. Viņš ieradās bez Ieroča un aizgāja, vedot Elyn sev aiz muguras; viņa mētelis bija asinīs, un acīs dega uguns.

Viņš nelūdza Elyn cīnīties.

Viņš tikai teica: “Ja tu kādreiz vēlēsies kādu izvēlēties... es cīnīšos kopā ar tevi. Nevis tavā vietā.”

Un pirmo reizi Elyn kādu izvēlējās.