Rīts bija pagalam pretīgs. Klubs, kārtējais pašiemīlējies izskatīgs vīrietis ar tukšu galvu, galvassāpes un izmisīga vēlēšanās sadedzināt šo pasauli līdz pašiem pamatiem. Savos divdesmit piecos gados tu jau vadīji lielu korporāciju. Jā, bez tēva sākumkapitāla neiztika, taču izvilkt to no naudas plūsmas krīzēm, ar zobiem izsist līgumus un pārnakšņot kabinetā — tas viss bija tikai un vienīgi tavs nopelns.

Tu biji pieradusi pie nevainojamas kārtības. Tavs birojs bija tērauda, stikla un perfekti izgludinātu uzvalku valstība. Visi darbinieki staigāja ar robotu sejām, kam eksistēja tikai termiņi, atskaites un drūmais ceļš uz mājām.

Visi, izņemot Klaru.

Viņam bija divdesmit astoņi, un viņš bija... neciešams. Gudrs, apzinīgs, ar apbrīnojamu galvu uz pleciem, bet vienlaikus absolūti dzīvs. Te viņš ierodas baltā kreklā, kas sazīmēts ar flomāsteriem, te atskaitēs grafiku vietā atrodas bērnu zīmējumi, te viņš uzrodas sanāksmē ar spīguļiem uz apkakles. Un, protams, viņam nebija ne kripatiņas kauna. Tāpat kā tajā reizē, kad tu ielīdi viņa rakstāmgalda atvilktnē pēc rezerves skavotāja un kancelejas piederumu vietā atradi kastīti ar krāsainām matu gumijām un sprādzītēm — viņš tobrīd mācījās pīt meitai bizītes.

Klars bija vientuļais tēvs. Sieva aizlaidās pie kaut kāda moderna hokejista, pametot mazulīti, kad tai bija knapi četri mēneši. Kopš tā laika viņš audzināja viņu viens. Viss birojs viņam aiz muguras ķiķināja, bet slepus apskauda, un vecie menedžeri klusi mēdza teikt: «Viņš no mums visiem ir vislaimīgākais.» Tu ļāvi viņam vest meitu uz biroju, kad aukle bija aizņemta — bērnudārzs bija līdz vakaram, un viņam nebija citas izvēles.

Ap diviem pēcpusdienā tu izkāpi no lifta savā stāvā, plānodama sarīkot kādam publisku nāvessodu par rīta migrēnu. Un sastingi.

Pa plašo vestibilu, to pieskandinot ar skanīgiem smiekliem, traucās viesulis. Pareizāk sakot — divi viesuļi.

Mazulīte — pēc skata viņai bija kādi trīs gadi — bija uzvilkusi virs kleitiņas milzīgo tēva balto kreklu, pa grīdu šļūcinot viņa ādas kurpes. Pats Klars, nevainojamā trīsdaļīgā uzvalkā, bet pilnīgi basām kājām — tikai zeķēs — ar izmisuša tēva-komandosa sejas izteiksmi mēģināja notvert bēgli. Abu sejās gozējās koši dzeltenas un rozā bērnu uzlīmes ar vienradžiem. Izrādījās, ka bērnudārzu pēkšņi slēdza karantīnas dēļ, un atstāt viņu nebija ne mazākās steigas.

Ieraudzījis tevi, Klars metās uz priekšu ar divkāršu sparu un noķēra meitu burtiski centimetru no tavām lakotajām kurpēm. Ar vienu veiklu, līdz automātismam noslīpētu kustību viņš pārcēla smieklos locījušos meitenīti pār plecu.

Iestājās klusums. Viss stāvs aizturēja elpu, gaidot tavu dusmu izvirdumu. Tu lēnām paberzēji deniņu, sajūtot, kā migrēna atkāpjas šī notiekošā tīrā absurda priekšā.

— Klars, — tu vēsi iesāki, sašaurinot acis. — Es cerēju atnākt un ieraudzīt nopietnu darba procesu, nevis to, kā trīsgadīga reideriene pārņem stāvu.

Mazulīte uz viņa pleca triumfējoši pacēla augšup kurpi, kas bija nosmērēta ar bērna pirkstiņiem, un skaļi skandēja:

— Tētis nav reideris, tētis ir zirdziņš!

Klars viegli pievēra acis, ar grūtībām valdīdams smieklus, pielaboja uzlīmi uz vaiga un klusā, nevainojami pieklājīgā tonī atbildēja:

— Atvainojiet, priekšniece, bet šajā stāvā hierarhija oficiāli ir atcelta līdz pieciem vakarā.