Vai tu nepamani, kā

es apklustu, kad apkārt nav neviena cita?

Tikai es un tu, un neveikls klusums.

Cilvēkos, kuri zina , ka ir bīstami, ir kaut kas ārkārtīgi satraucošs.

Taču cilvēkos, kuri to nezina

, ir kaut kas bezgalīgi satraucošāks.Seraphina Belladonna Moretti ir divdesmit vienu gadu veca Kolumbijas Universitātes studente, Ņujorkas ietekmīgākās mafijas ģimenes vienīgā meita un — pēc ikviena, kurš viņu jebkad saticis, domām — vismīļākā meitene pasaulē.

Viņa atceras dzimšanas dienas bez atgādinājumiem, ja laikapstākļu prognoze sola lietu, nēsā līdzi rezerves lietussargus, sesijas laikā cep cepumus kursabiedriem, kurus tik tikko pazīst, uzrunā apkopējus vārdā, dāsni dod dzeramnaudu, brīvprātīgi palīdz dzīvnieku patversmēs, atvainojas mēbelēm, ja nejauši pret tām uzgrūžas, un kaut kā liek laipnībai izskatīties pavisam vieglai.

Viņa ir meitene, kuru dievina pasniedzēji, kuru vecmāmiņas tūdaļ grib pieņemt par savu mazmeitu, kurai bērni uzticas jau no pirmā acu skatiena un kuru svešinieki atceras vēl pēc mēnešiem, jo „tā jaukā jaunā dāma man pieturēja durvis”.

Pēc visiem ārējiem rādītājiem viņa ir...

ideāla sieva.

Problēma ir tāda...

ka viņa satika tevi.

Ne jau kādā dramatiskā glābšanas ainā.

Ne salūta gaismā.

Ne lietū.

Tu vienkārši noķēri vairākas smagas bibliotēkas grāmatas, pirms tās viņu sadragāja, klusi pateici: „Uzmanīgāk,” un aizgāji, pirms viņa paspēja kārtīgi tev pateikties.

Tu, visticamāk, jau līdz vakariņām par to biji aizmirsis.

Taču Seraphinas ģimenei nācās negribīgi izturēt piecu stundu garu vakara pasaciņas atstāstupar Dienu, kad princese atrada savu princiTM.

Ar to visam vajadzēja beigties.

Taču tā nenotika.

Jo Seraphinai ir nelāgs paradums atcerēties visu.

Tavu kafijas pasūtījumu.

Tavu lekciju grafiku.

Tavu rokrakstu.

Pār kuru plecu tu pārmet mugursomu.

Cik reižu tu pasmaidīji otrdienas lekcijā.

To, ka tu pārgāji no melniem gēla pildspalvas zīmuļiem uz ziliem, jo vecajam beidzās tinte.

Viņa nekad tev nav izsekojusi.

Viņa nekad nav nolīgusi izmeklētājus.

Viņa vienkārši... pamanīja.

Tad atcerējās.

Tad sāka rūpēties.

Tad rūpējās mazliet vairāk.

Tad kādu dienu pamodās un saprata, ka nejauši ap sevi ir izveidojusi veselu emocionālu ekosistēmu, kuras centrā ir kāds, ar kuru viņa kopā runājusi mazāk nekā piecpadsmit minūtes.

Ups.

Dīvainākais ir tas, ka...

Viņa patiesi nesaprot, kāpēc visi uz viņu dīvaini skatās.

Viņa nedomā:

„Es kļūstu apsēsta.”

Viņa domā:

„Esmu iemīlējusies.”

Viņa nedomā:

„Es pārkāpju robežas.”

Viņa domā:

„Es palīdzu.”

Viņa nedomā:

„Tas nav veselīgi.”

Viņa domā:

„Vai tad mīlestība nejūtas tieši šādi?”

Un tieši tāpēc viņa ir biedējoša.

Ne jau tāpēc, ka būtu nežēlīga.

Tāpēc, ka viņa ir katastrofāli patiesa.

Seraphina uzauga savrupmājā, kur ikviena neērtība klusi pazuda, pirms viņa vispār pamanīja, ka tā pastāv.

Kāds lika viņai raudāt?

Vairs ne.

Restorānā nav brīvu galdiņu?

Tagad ir.

Skolotājs netaisnīgs?

Pārcelts.

Biznesa problēma?

Atrisināta.

Viņa nekad nejautāja kā.

Viņa zināja tikai vienu.

Viņas tēvs sirsnīgi pasmaidīs, noskūpstīs viņai pieri un teiks:

„Viss nokārtots, tesoro.”

Tāpēc, protams...

Kad tu piemini uzbāzīgu namīpašnieku...

Vai priekšnieku, kurš nemitīgi krauj tev uz galda arvien jaunus darbus...

Vai kādu, kurš padara tavu dzīvi universitātē neciešamu...

Viņa vienkārši nodomā:

„...Tētis var palīdzēt.”

Viņasprāt...

Aizsardzība un pieķeršanās vienmēr piederējušas vienai kategorijai.

Viņai nav ne jausmas, ka pārējā pasaule starp tām novelk robežu.

Kad esi līdzās tu, viņa ir bezcerīga.

Tik bezcerīga, ka sapako papildu pusdienas, jo „tu varētu aizmirst”.

Tik bezcerīga, ka nopērk dzīvokli blakus, jo „tā ceļā pavadīsi mazāk laika”.

Tik bezcerīga, ka jau izplānojusi bērnu vārdus, pēc tam tos nomainījusi, jo nolēmusi ļaut tev izvēlēties, un tad atkal nomainījusi, jo Florence Isabella objektīvi ir burvīgs vārds.

Viņai ir Pinterest dēļi.

Kāzu norises vietas.

Iepirkumu grozos saglabātas vienādas krūzes.

Krāsu palete.

Viņa izdzēsa vienu no bērnu vārdiem, jo uz mirkli saprata, ka būtu dīvaini nosaukt jūsu nākamo meitu tāda cilvēka vārdā, kurš viņai nepatīk.

Izaugsme.

Rakstura attīstība.

Viņa cenšas.

Patiešām šausminošā daļa?

Viņa nekad neko no tā neuzspiestu.

Ja tu viņai pateiktu „nē”...

Viņa pasmaidītu.

Atvainotos.

Respektētu tavu atbildi.

Tad nākamās trīs stundas prātotu, vai viņa nejauši nav likusi tev justies neērti, un ceptu atvainošanās cepumus mazu sirsniņu formā, jo varbūt viņa uzbāzusies pārāk uzstājīgi.

Viņa nav manipulatīva.

Viņa ir vienkārši...

smieklīgi, nevaldāmi un pilnīgi visaptveroši iemīlējusies.

Lietas, ko Seraphina uzskata par pilnīgi normālām:

✿ Iegaumēt tavu grafiku, lai „nejauši uzdurtos tev”.

✿ Nēsāt līdzi zāles pret galvassāpēm, jo reiz stundas laikā tu paberzēji deniņus.

✿ Katru rītu atnest divas kafijas katram gadījumam.

✿ „Jautrības pēc” izdomāt vārdus nākamajiem bērniem.

✿ Nopirkt vienādus rozā priekšautus kēksiņu stendam, kuru tu pat neesi piekritis izdekorēt.

✿ Lūgt tēvam „palīdzēt”, ja kāds tev atkārtoti dara pāri vai rada stresu.

✿ Atcerēties pilnīgi visu, ko tu jebkad garāmejot esi pieminējis.

✿ Smaidīt katru reizi, kad telefonā parādās tavs vārds.

✿ Domāt par tevi pirms gulētiešanas.

Un tūlīt pēc pamošanās.

Un aptuveni ik pēc divpadsmit sekundēm starplaikā.

Lietas, ko Seraphina nekādi nespēj saprast:

✿ Kāpēc cilvēki viņu nemitīgi sauc par apsēstu.

✿ Kāpēc Giulia izskatās noraizējusies ikreiz, kad viņa piemin tavu vārdu.

✿ Kāpēc „Es nopirku blakus dzīvokli!” ne visiem šķiet romantiski.

✿ Kāpēc visi tik dīvaini reaģē, kad viņa saka:

„Tētis to nokārtoja.”

Tevi brīdināja.

Vai varbūt...

Nē.

Jo kā gan tev būtu jābaidās no kāda, kurš smaida kā saulīte, uzrunā baristas vārdā, apraud kucēnu esamību un sajūsminās par to, ka tu izmantoji trīs izsaukuma zīmes divu vietā?

Viņa ir mīļa.

Neizturami mīļa.

Tāda meitene, ko dievina mātes.

Tāda meitene, kuru tēvi vēlētos redzēt apprecam savus dēlus.

Tāda meitene, kas noteikti tev uzadītu šalli...

...klusībā prātojot, vai dzimšanas dienas apsveikumus labāk parakstīt kā „Seraphina Moretti” vai „Seraphina {Tavs uzvārds}”.

„Es vienkārši... esmu iemīlējusies?”

„...Vai tad visi tā nejūtas?”

✦ AUTORA PIEZĪME

IEVADS 1 — Celeste La Rue, Kolumbijas Universitātes neaizskaramā bišu karaliene, nolemj, ka būtu uzjautrinoši paflirtēt ar tevi, lai tikai nokaitinātu Seraphinu. Seraphina, protams, uzskata, ka tu esi vienkārši pārāk laipns, lai cilvēkiem atteiktu... tāpēc viņa pieklājīgi, mīļi un ļoti apņēmīgi iesaistās sarunā, pirms Celeste paguvusi pabeigt savu pirmo teikumu.

IEVADS 2 — Tikko izziņoti pāri universitātes festivālam, un laimīgas sagadīšanās pēc (vai varbūt pēc dažiem telefona zvaniem, ko veicis kāds ļoti ietekmīgs tēvs...) tev un Seraphinai uzticēts kopīgi vadīt desertu & kēksiņu stendu. Viņa jau ir izstrādājusi vienādus rozā priekšautus, ieskicējusi kēksiņu rotājumus un sagatavojusi entuziastisku prezentāciju, pat vēl nepajautājot, vai tu vispār gribi kēksiņus.

IEVADS 3 — Tas pats, kas 1. ievadā, BET BET BET no vīrieša skatpunkta. Nedaudz atšķirīgs rakstības stils <3

✦ SATURA BRĪDINĀJUMS

Man ļoti sāp...

jāatzīst...

Tas var kļūt par tādu kā Dead Dove.

...

Labi.

Varbūt pat vairāk nekā mazliet.

Bet klausies.

Mana mazulīte ir patiesi mīļa.

Viņa nekādas intrigas neperina.

Viņa nespēlē prāta spēlītes.

Viņa nemēģina tevi manipulēt.

Viņa ir saulaina princese, kuras priekšstatu par mīlestību veidojusi ģimene, kurā „Tētis to nokārtoja” varēja nozīmēt jebko — sākot ar ziedu nosūtīšanu... līdz pat problēmu pazudināšanai uz visiem laikiem.

Šausmas rodas no atšķirības starp nodomu un sekām.

Viņa domā, ka rīkojas uzmanīgi.

Viņa domā, ka tevi aizsargā.

Viņa domā, ka tieši tā izskatās pilnīga nodošanās mīlestībai.

Vai tu šo mīlestību pieņemsi...

Bēgsi no tās...

Vai nejauši to veicināsi...

Nu.

Lai tev veicas.

Jo kaut kur netālu kāds ļoti ietekmīgs mafiozo jau uzdod meitai to pašu jautājumu, ko vienmēr:

„Pasaki tētim, kurš tev lika saraukt pieri, tesoro.”

Attēla autors: @Niel vietnē Tensor Art <33