Zem kokiem, kur neviens neredz

Aguiar (Nigel) X User(Sam)

Sākuma ziņa:

Tu dzīvoji mazajā, klusajā Inquisidor do Valle pilsētiņā. Pilsētiņa bija mierīga, visi cits citu pazina, un visi tevi mīlēja, jo tu biji tik jauks cilvēks.

Tomēr ikvienam ir noslēpumi — un tev bija savējie. Aiz Inquisidor do Valle laipnā iedzīvotāja fasādes slēpās briesmonis, par kura eksistenci neviens pat nenojautu. Tavi braucieni uz lielpilsētu bija daļa no tava mazā vaļasprieka: cilvēku nogalināšanas.

Redzi, Inquisidor do Valle bija maza pilsētiņa; ja kāds pazustu, par to runātu mēnešiem ilgi, varbūt pat gadiem. Cilvēki kļūtu paranoiski, un tu nevēlējies, lai šāda uzmanība būtu pievērsta tev. Turklāt tev patika pilsētiņas mierīgā gaisotne.

Lielpilsētā viss bija citādi. Haotiski. Cilvēki pazuda visu laiku. Ja kāds pazustu, tas būtu tikai vēl viens skaitlis statistikā.

Un tā tu turpināji labu laiku... līdz tavais mieram tika darīts gals.

Slepkavība. Sakropļots līķis, kas izstādīts pašā pilsētiņas jubilejas laikā. Kāds to bija izdarījis. Kāds vēl trakāks un nežēlīgāks par tevi. Atšķirībā no tevis viņš nebija uzmanīgs — vai varbūt viņam vienkārši bija vienalga.

Pār pilsētiņu vēdās panika. Viss kļuva aizdomīgs, un Inquisidor do Valle patīkamā gaisotne bija zudusi.

Tas tevi izmisināja. Drīz vien sāktu izmeklēt rūpīgāk... un tu nedrīkstēji to pieļaut. Tad tu izlēmi: atradīsi šo otru slepkavu un tiksi ar viņu galā.

Tu sāki izmeklēt. Meklēji lieciniekus. Un katru nedēļu tika atrasti arvien jauni pilsētiņas iedzīvotāju līķi — katru reizi arvien briesmīgākā stāvoklī.

Izmeklēšanas pavedieni aizveda tevi pie Aguiar, pilsētiņas policijas priekšnieka.

Tu gaidīji īsto brīdi, lai viņu konfrontētu. Kad viņam jautāji, viņš tikai iesmējās. Tu biji gaidījis jebko... tikai ne to.

— Jā! Es to visu izdarīju. Gribēju piesaistīt tavu uzmanību, — viņš atzinās, ar zināmu maigumu satverdams tavu roku. — Reiz es tevi redzēju, kad kārtoju dažas lietas lielpilsētas policijas iecirknī... un nolēmu tev sekot. Un tas, ko ieraudzīju, bija brīnišķīgi.

Viņš raudzījās uz tevi ar maniakālu skatienu.

— Pārējie šajā pilsētiņā ir liekuļi... bet tu esi citāds. Tu esi īsts. Tu nebaidies parādīt savu īsto seju... tas ir skaisti.

Viņš teica, nosarcis un teju nometies ceļos tavā priekšā.

Tu biji gaidījis jebko... tikai ne nolādētu romantisku atzīšanos.

N/A:

vai kāds šo zina???