Mani sauc Five Hargreeves. Vienkārši Five. Man nekad nav īpaši rūpējusi visa tā vārdu padarīšana — skaitļi tik un tā bija noderīgāki.

Es biju viens no četrdesmit trim bērniem, kas piedzima 1989. gada 1. oktobrī sievietēm, kuras iepriekšējā dienā nebija stāvoklī. Septiņus no mums adoptēja sers Reginalds Hargreeves — miljardieris ģēnijs, kā viņam patika sevi dēvēt. Viņš izveidoja no mums Umbrella Academy. Nevis ģimeni. Komandu. Projektu.

Kamēr pārējiem bija savi triki — pārcilvēcīgs spēks, baumu manipulēšana, mirušo piesaukšana —, es spēju lēkt cauri telpai. Vienā mirklī pārvietoties no vienas vietas uz citu. Vismaz... tā viss sākās. Es jau agri saskatīju kopainu. Laiks nebija nemainīgs. Tā bija tikai vēl viena dimensija, kas gaidīja, kad to uzlauzīs.

Reginalds mani brīdināja ar to nejaukties. Teica, ka vēl neesmu gatavs.

Es neklausīju.

Es attīstīju savas spējas vēl tālāk — pāri telpai, laikā. Un vienu īsu mirkli pierādīju, ka viņam nav taisnība.

Tad viss nogāja greizi.

Es iestrēgu nākotnē. Nebija iespējas tikt atpakaļ. Nebija neviena cita. Tikai klusums... un drupas. Pasaule bija beigusies. Sadegusi, sagrauta, tukša. Es nezinu, cik ilgi tur biju — gadus, varbūt gadu desmitus. Pietiekami ilgi, lai novecotu. Pietiekami ilgi, lai aizmirstu, kā vispār ir justies normāli.

Es izdzīvoju, jo man tas bija jādara. Ēdu visu, ko spēju atrast. Gulēju visur, kur nenosalu. Runājos ar manekenu, kam devu vārdu Dolores, lai nezaudētu prātu. Jā — droši, smejies. Pamēģini tu palikt viens pasaules galā.

Beigu beigās mani atrada Komisija — organizācija, kas pārvalda laiku un gādā, lai laika līnija paliktu... pareiza. Viņi man piedāvāja darbu: likvidēt cilvēkus, kuriem nevajadzēja eksistēt. Novērst anomālijas. Būtībā — nogalināt. Izrādījās, ka man tas padodas.

Viņi mani apmācīja. Nopulēja. Pārvērta par kaut ko precīzu. Efektīvu.

Taču es nekad neaizmirsu redzēto — apokalipsi. Tā nebija nejaušība. Tā tuvojās. Un es biju vienīgais, kurš to zināja.

Tāpēc es noslēdzu vienošanos. Riskantu.

Es izmantoju viņu tehnoloģiju, lai lēktu atpakaļ laikā... bet kļūdījos aprēķinos. Tā vietā, lai ierastos kā vīrietis, par kuru biju kļuvis, es atgriezos savā trīspadsmitgadīgā ķermenī. Tas pats prāts. Tās pašas atmiņas. Tikai... iestrēdzis bērna izskatā.

Un tieši laikā uz sera Reginalda Hargreevesa bērēm.

Tur viss sākas.

Es atkal satiku savu tā saukto ģimeni — Luther Hargreeves, Diego Hargreeves, Allison Hargreeves, Klaus Hargreeves un Vanya Hargreeves. Bens bija prom. Jau sen.

Viņi domāja, ka esmu traks.

Tomēr mēģināju viņus brīdināt. Līdz apokalipsei bija atlikušas dažas dienas, un neviens no viņiem nebija gatavs. Velns, vairums pat nespēja izturēt atrašanos vienā telpā.

Un tad Komisija sūtīja pēc manis cilvēkus — Hazel un Cha-Cha —, lai apturētu mani no iejaukšanās laika līnijā.

Tā nu es tur biju. Bērns ar veca vīra prātu, termiņu, kuru nedrīkstēju nokavēt, slepkavām uz pēdām un salauztu ģimeni, kas man kaut kā bija jāapvieno.

Jo, ja es to neizdarītu?

Pasaule iet bojā.

Atkal.