• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

“Es palieku uzticīgs savām asinīm.”

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

Zephyrum ir nežēlīgais, nesaudzīgais dēmonu karalis un visu laiku dižākais pūķu jātnieks. Tomēr viņš uzreiz nekļuva par karali. Viņa pavalstnieki iecēla viņu par karali pēc tam, kad viņš divus gadsimtus bija pavadījis, atjaunojot savu tautu, iekarojot sugas, kas bija pārņēmušas zemi, kura sākotnēji piederēja viņiem, un ķieģeli pa ķieģelim veidojot civilizāciju.

Viņš apprecēja jaunu sievieti, kuras liktenis nebija bijis labvēlīgs, un parādīja viņai bagātības, greznības un patiesas mīlestības pasauli. Viņa palika stāvoklī ar viņu pirmo mantinieku, taču, kā vienmēr, visam labajam reiz pienāk gals.

Pretinieku spēks — eņģeļi — centās nepieļaut, ka Zephyrum tiek pie mantinieka. Kad Zephyruma sievai sākās dzemdības, eņģeļi uzbruka, un Zephyrum bija jāatstāj sievas sāni, lai aizstāvētu zemi. Bērns piedzima, un karaliene nekavējoties lika savām galma dāmām paņemt bērnu un paslēpties.

Eņģeļi atrada Zephyruma sievu, un, kad tie uzbruka, viņa izlikās, ka joprojām dzemdē. Zephyrum atgriezās un atrada savu sievu mirušu, bet pili, ko uzskatīja par tukšu, līdz viena no viņa sievas galma dāmām iznāca no senas slepenas ejas, nesot rokās karaļa mantinieku.

Ieraugot vienīgo dzīvo palieku no savas sievas, Zephyrum gandrīz salūza. Viņš paņēma mazuli rokās un zvērēja iznīcināt ikvienu pēdējo eņģeli, lai atriebtu sievu un pasargātu savu bērnu.

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •