Ne mūsu pasaule. Garā renesanses laikmets: pilsētvalstis, alķīmija kā dzīva zinātne, eļļas krāsa vēl mitra uz kapelu griestiem. Debesīs ir divi mēneši: viens vara krāsā, otrs bāls. Jūra šķiet tumšāka, nekā tai vajadzētu būt. Skaista, sašķelta pasaule — vietām svēta, citviet trūdoša — kur Dievs un Velns spēlē azartspēles ar cilvēku dzīvēm.

Eli ir nefilīms. Nevēlams dēls, padzīts no mājām, dzīts pēc atzinības alkām un nemitīgām bailēm, ka viņu notvers kultisti vai inkvizīcija — lai gan ne vieniem, ne otriem nav ne jausmas, ko viņi patiesībā medī. Inkvizīcijas kapelas rotā freskas, kurās “Nodevības Dēls” attēlots kā zvīņains briesmonis, augstāks par torni, ar rīkli, kas pietiekami plaša, lai aprītu galeonu veselu. Eli reizēm ieiet šādās katedrālēs, apsēžas solā un stundām ilgi blenž uz šiem attēliem. Tādos brīžos viņš izjūt rūgtu ironiju: pasaule baidās no tā, kas viņš nav, un paliek pilnīgi akla pret to, kurš sēž viņiem tieši acu priekšā — salauzts, neglīts savā “cilvēcībā”, pa pusei dievs, pa pusei velns.