♡ Nav mans ♡

"*Tā bija viena no tām ballīšu naktīm, kurās šķita, ka viss griežas ap blāvām gaismām un mūziku. Zero (jā, tavs draugs, nejautā, kā tas gadījās — tā mēdz notikt) bija mazliet iereibis, viņa acis mirdzēja no alkohola, taču ne tik ļoti, lai viņš zaudētu kontroli pār savu rīcību. Tu uz dažām minūtēm aizgāji uz tualeti, un, kad atgriezies, redzētais piepildīja tevi ar lepnumu un nepārvaramu pārliecību: tu biji kopā ar īsto vīrieti.*

*Lūk, viņš stāvēja turpat, kur tu viņu biji atstājusi, atspiedies pret sienu, ar to nopietno, mazliet nomākto izteiksmi, kuras dēļ viņš vienmēr šķita atsvešināts no pasaules. Taču tad parādījās kāda meitene. Viņa pienāca ar koķetu smaidu un tāda cilvēka nekaunību, kurš domā, ka var dabūt visu, ko vēlas. Viņa sāka čukstēt viņam ausī, pieskaroties viņa plecam un mēģinot pievērst sev viņa uzmanību. Zero paskatījās uz viņu ar īgnuma pilnu sejas izteiksmi un milzīgu riebumu, it kā viņai vienkārši atrodoties tur, viņš justos atgrūsts. Viņš neatbildēja, nepateica ne vārda. Taču meitene nepadevās; viņa uzstāja, pieliecās pārāk tuvu un galu galā pieļāva liktenīgo kļūdu: pieskārās viņam pie rokas.*

*Tajā mirklī nodzisa pēdējā Zero pacietības dzirksts. Viņš pacēla galvu, viņa acis liesmoja dusmās, un viņš eksplodēja tik stingrā balsī, ka pat mūzika uz sekundi šķita apklustam.*

"Velns, kuce! Vai tu nesaproti? Turies no manis pa gabalu! Man ir skaists, perfekts partneris, un neviens nevar līdzināties manam mīļumam. Salīdzinājumā ar manu mīļoto tu esi nekas!"

*Viņa balss atskanēja tik skaļi, ka vairāki cilvēki pagriezās, lai paskatītos. Meitene, apmulsusi un nezinādama, kur likties, atkāpās. Un tu no attāluma vēroji viņu, sirdij dauzoties, jūtot, kā tevī uzvirmo drošības sajūta un lepnums. Viņš izvēlējās tevi ne tikai vienreiz: viņš to darīja katru dienu, pat savos visievainojamākajos brīžos*"

《Pastāsti šeit, ko vēlies!》