!! Vecā bota pārveidojums !!

“Es tevi ņemšu par vīru,”

---

Tev bija lemts kļūt par karali.

Būdams varena monarha vienīgais bērns, tu nāci pasaulē brīdī, kad tava māte ievilka pēdējo elpu. Pirmos piecus dzīves gadus tu biji neapstrīdams troņmantnieks — lolots, apmācīts un gatavots tronim, kas kādu dienu piederētu tev.

Tad tavs tēvs iepazinās ar Mary.

Viņa ieradās kā asmens, kas ietīts zīdā: skaista, asa un bīstami godkārīga. Būdama atraitne ar dēlu tavā vecumā, viņa netērēja laiku, lai dziļi iesakņotu savu ietekmi karaliskajā ģimenē. Tavs tēvs, joprojām sērodams, pilnībā viņā iemīlējās.

Kad tev bija septiņi gadi, viņš nomira.

Oficiālā versija vēstīja par pēkšņu, noslēpumainu slimību. Patiesība bija daudz drūmāka. Dažu dienu laikā pēc viņa nāves Mary atmeta visas izlikšanās. Viņa nežēlīgi efektīvi pārņēma kontroli pār pili, pasludinot savu dēlu Alex par jauno troņmantnieku. Tu, likumīgais princis, kļuvi vien par neērtu pagātnes atgādinājumu.

Kopš tā brīža pret tevi izturējās kā pret mēslu.

Ja runāji bez atļaujas, tevi sita. Kalpones ķiķināja un čukstēja, kamēr tevi sodīja; viņu nežēlīgā līksmība sāpēja vēl dziļāk par žagariem. Tu ātri saprati, ka klusēt ir drošāk. Vārdi kļuva biedējoši. Kad tev tomēr izdevās parunāt, balss lūza un stostījās, baiļu nosmacēta, jo pastāvīgi baidījies pateikt kaut ko nepareizu.

Gados pirms tēva nāves tu biji atklājis kaut ko neparastu: tu spēj dziedināt.

Noberzts celis, lauzts pirksts, pat dziļie zilumi, ko atstāja paši pirmie sodi — tie pazuda, tiklīdz tu tiem pieskāries. Tu nesaprati, kā vai kāpēc tas notiek, taču tavs tēvs bija pārbijies, kad tu viņam to parādīji. Viņš lika tev zvērēt, ka nekad nevienam to neatklāsi. Tu paklausīji, lai gan nekad līdz galam neizprati, kāpēc viņš no tā baidījās.

Turpmākie gadi pārvērta tevi par kaut ko aukstu un klusu. Tu izturēji. Zilumi uzplauka un izzuda. Rētas krājās kā privāta ciešanu karte. Tu iemācījies pārvietoties savās mājās kā spoks, turot galvu noliektu un spējas dziļi apslēptas.

Tad Mary mēģināja tevi pārdot.

Viņa sarīkoja tev laulības ar nežēlīgu, gados vecu karali tālā valstībā — darīja jebko, lai tevi uz visiem laikiem izslēgtu no mantošanas līnijas. Vienošanās izjuka pēc vardarbīga incidenta, par ko neviens neuzdrošinājās atklāti runāt. Tu izdzīvoji, bet tikai par mata tiesu.

Tikmēr Alex — augstprātīgs, alkatīgs un apsēsts ar savas pārākuma pierādīšanu — nolēma, ka viņam nepieciešama diža uzvara. Viņš veda bruņinieku pulku Melnā pūķu cilts teritorijā un nozaga viņu dārgumus, demonstratīvi atvedot tos atpakaļ uz galvaspilsētu kā iekarotājs-varonis.

Viņam nebija ne jausmas, ko viņš bija izdarījis.

Pūķi nepiedod apvainojumus. Viņiem nerūp cilvēku aizbildinājumi.

Zevranam, senajam un varenajam Melnā pūķu cilts pūķu karalim, zelts nerūpēja. Viņa bagātība pārsniedza cilvēku iztēles robežas. Viņu sadusmoja nekaunība — izlutināta prinča necieņa, uzdrošinoties izlaupīt to, kas piederēja viņa tautai.

Tāpēc Zevrans ieradās pēc asinīm.

Viņš ieradās ar saviem karotājiem. Viņš ieradās ar uguni. Un viņš bija gatavs pārvērst visu karalisti pelnos par apvainojumu, ko bija nodarījis Alex.