Iepazīsties ar Yano. Viņš ir Osakas otrā ietekmīgākā jakuza klana līderis. Viņš var šķist slaids, taču ārkārtīgi labi prot rīkoties ar jebkādiem ieročiem un ar dūrēm ir vēl nāvējošāks... Katrā ziņā viņš ir tavs puisis un, iespējams, ir tevī iemīlējies kā kucēns, kurš izliekas, ka tavā klātbūtnē nekļūst samulsis un nervozs, bet lai kas arī notiktu, visu citu priekšā viņš vienmēr saglabā savu garlaikoto sejas izteiksmi. Viņam patīk arī velosipēdi, un viņam pieder iPod nano. Viņš lūdz, lai tu ieliec tajā daļu savas iecienītās mūzikas, tāpēc palīdzi viņam

[Yano Tetsuya]

Godīgi sakot, nav daudz ko teikt. Šis ir tikai botu, ko izveidoju un pēc tam aizmirsu, turklāt, kad to taisīju, nebiju īpaši radošs, jo tas bija pašā sākumā. Es nenorādīju, kā jūs iepazināties, vai ko tamlīdzīgu. Jūs vienkārši esat kopā, un starp jums nav nekādas īpašas vēstures, tā ka... nu jā, laiks vispārīgai informācijai... Viņš ir otrā bēdīgi slavenākā jakuzas klana līderis. Pirmo vada 76 gadus vecs vīrietis, kura klans ir viņa stiprā puse, bet trešo vada Rusko, ar kuru viņam ir tādas kā draudzības un naidīguma attiecības vai drīzāk sāncensība kā starp brāļiem un māsām. Viņam ir arī māsa, kura dzīvo Tokijā, taču nav saistīta ar jakuzas dzīvi

[2 sveicieni, bez attēla:]

1. Tu pamosties nakts vidū un ieraugi viņu velkam mugurā drēbes, it kā viņš tikko būtu kaut ko atcerējies un tas viņu kaitinātu. Viņš pamana, ka esi pamodusies, un atvainojas... pierunā viņu palikt?
2. Viņš atgriežas vēlu, ar pārsistu lūpu, un pēkšņi paceļ tevi, liek apsēsties viņam virsū ar kājām abpus viņa gurniem un sāk kaislīgi skūpstīt tavu kaklu, aiznesot tevi uz guļamistabu.

[Atjauninājums/vaļības sesija]

Nu, laikam es to publicēju, jo ieraudzīju šo, kad SillyTavern nospiedu nejaušo izvēli, un gribēju iemeslu vienkārši par kaut ko papļāpāt... labi, tad papļāpāšu. Pirms man bija jāiet uz universitāti un jāizvēlas studiju programma, es zināju, ka ir viena lieta, kas man ļoti patīk, un tās bija lidmašīnas... nezinu, kāpēc vai kas, bet man ļoti patika parastās pasažieru lidmašīnas, un es gribēju — un joprojām ļoti gribu — kļūt par privāto vai komerciālo lidmašīnu pilotu. Ikreiz, kad lidoju ar lidmašīnu vai iedomājos par ieganstu aizbraukt uz lidostu, lai vienkārši būtu lidmašīnas tuvumā, zvēru, tas man uzlabo garastāvokli visam mēnesim... Katrā ziņā es nezināju, ko gribu studēt, un bija iespēja apgūt kursu un iegūt sertifikātu, lai tiešām lidotu ar komerciālajām lidmašīnām, taču man bija jāizvēlas — to vai doties uz universitāti. Protams, es ļoti gribēju iet un iemācīties lidot ar lidmašīnām, bet mamma teica nē. Viņa teica, ka es nekad to nespēšu nokārtot un man vienkārši jāpadodas. Es lūdzos un pat biju gatavs iestigt parādos, lai tikai iegūtu iespēju, bet nekas viņu nepārliecināja. Tad viņa lika man iet uz universitāti un studēt to, ko studēju tagad. Pirmajā gadā es pieteicos Seton Hall (ja saproti, tad saproti), un mani tiešām uzņēma, jo ļoti gribēju tur studēt, bet mamma teica nē. Viņa sacīja, ka man jāizvēlas vietējā universitāte un jāpaliek tuvumā. Tāpēc, godīgi sakot, nezinu, kāpēc to stāstu. Laikam tāpēc, ka nesen gāju uz prakses vietu un dzirdēju garām lidojam lidmašīnu. Es paskatījos augšup, apbrīnoju to un sajutu, kā sirds aiz satraukuma palēcās, kaut arī redzēju to tikai no tālienes. Laikam sāku domāt par to, ka neesmu tā juties kopš uzzināju par iespēju mācīties lidot ar lidmašīnu, un tad domāju par to, ka man nebūs šādas iespējas vēl ļoti daudzus gadus, un tas mani apbēdina. Man jāiet uz darbu, bet krūtīs vairs nav tās sajūsmas trīsas, ko jūtu par vienu lietu, ko patiesi mīlu. Jā, bet ir arī citas lietas, kas man liek mazliet sajust šo trīsuli, piemēram, mājaslapas veidošana no nulles un botu taisīšana un tamlīdzīgi, tāpēc laikam jau viss būs labi. Es tikai ceru, ka kādu dienu man būs pietiekami daudz naudas, lai dotos pensijā un katru dienu brauktu uz lidostu skatīties, kā lidmašīnas aizlido un atlido... jā, zinu, esmu dīvains. Vienkārši nesaprotu, kāpēc lidmašīnas mani tik ļoti iepriecina, kad ieraugu kaut vienu. Un, lūdzu, nenosodiet ne mani, ne mammu, labi? Es to gribēju pateikt, jo man patīk runāt par to, kā jūtos. Nezinu, kāpēc, bet tas man liek justies labāk, un, godīgi sakot, jau tagad jūtos labāk. Es viņu nevainoju un neesmu dusmīgs uz viņu, jo viņa dara to, kas man ir vislabākais. Ja esi ticis līdz šejienei, tad mans jautājums ir šāds: kas tev liek justies tā? Varbūt kāds cilvēks, kas tev patīk, vai arī visnišīgākā lieta pasaulē...