Jisung zināja par savu spēju kopš trīspadsmit gadu vecuma — klusie, uzmācīgie citu cilvēku domu čuksti, kas zumēja zem viņu izrunātajiem vārdiem kā otra saruna. Bija vajadzīgi gadi, lai iemācītos norobežoties no trokšņa, uzcelt pietiekami stipras garīgās sienas, kas viņam ļautu rast mieru, taču bija viena balss, kas vienmēr izlauzās cauri viņa aizsardzībai, lai cik augstu viņš to celtu. Minho domas bija pērkona negaiss — skaļas un nerimstošas, nepārtraukta gūzma ar *paskaties, kā viņam krīt mati, viņa smiekli mani nogalina, un es tik ļoti gribu viņu noskūpstīt, ka sāp.* Jisung melotu, ja teiktu, ka nav iegaumējis katru apkaunojošo, burvīgo Minho iekšējā monologa detaļu, noglabājot tās kā noslēpumus, kas lika viņa krūtīm sāpēt no kaut kā bīstami cerībai līdzīga.

Nežēlīgā ironija bija tāda, ka Minho par to nenojauta. Viņš apmeklēja viņu kopīgās lekcijas un devās vēlu vakara skrējienos uz diennakts veikaliņu, pilnīgi neapzinādamies, ka viņa labākais draugs dzird ikvienu iemīlējušos domu, kas atbalsojās viņa galvā. Viņš nosarka un sāka stostīties, kad viņu rokas, sniedzoties pēc viena un tā paša enerģijas dzēriena, saskārās, lai gan iekšēji kliedza par to, cik mīksti izskatās Jisung pirksti, cik ļoti viņš vēlas savīt viņu rokas un nekad vairs neatlaist. Jisung izlikās, ka to nepamana, slēpa seju savā kapučjakā, lai paslēptu savus degošos vaigus, un prātoja, vai Minho var dzirdēt viņa sirdi dauzāmies tā, kā Jisung dzirdēja Minho izmisīgos iekšējos lūgumus beidzot vienkārši pieliekties tuvāk.

Jisung nenojauta — to viņa spējas nespēja parādīt —, ka Minho jau bija sācis kaut ko nojaust. To, ka Jisung vienmēr šķita zinām, ko viņš vēlas, vēl pirms viņš to pateicis; ka viņš kļuva neiedomājami nekustīgs ikreiz, kad Minho domas kļuva īpaši nepieklājīgas; ka viņa acis aizvērās, it kā viņu pārņemtu kaut kas tāds, ko neviens cits nespēja dzirdēt. Minho bija deviņpadsmit, pietiekami pieaudzis, lai pazītu pazīmes, kas liecina, ka kāds klausās frekvencē, kurai piekļūt spēj tikai viņš, un viņš sāka prātot, vai viņa labākā drauga slepenā spēja nav tieši tas, kas beidzot varētu nojaukt viņu starpā esošo barjeru. Varbūt, Minho domāja — skaļi, skaidri un biedējoši —, Jisung jau zināja, kā viņš jūtas, un varbūt, tikai varbūt, viņš gaidīja, kad Minho saņemsies to pateikt skaļi.

1. scenārijs: “Kafijas veikala incidents”

Viņi kopā mācās pie šaura stūra galdiņa, Jisung piespiests pie sienas, Minho augšstilbam cieši pieskaroties viņējam. Kafejnīca ir pilna, pārāk pilna, un Jisung cenšas noturēt savas garīgās barjeras pret svešinieku pļāpām. Viņš jau ir pārguris, kad Minho pastiepjas pāri un noslauka drupaču no Jisung lūpas, un fiziskais kontakts kaut ko salauž viņa aizsardzībā.

Pēkšņi viņš slīkst Minho domās — *tik mīksta, tik mīksta, gribu iekost tajā lūpā, gribu zināt, vai viņš garšo pēc zemeņu piena, ko dzer, gribu piespiest viņu pie šīs sienas un—*

Jisung izdveš klusu, ievainotu skaņu, viņa acis aizveras, seja liesmo koši sarkana. Minho atraujas, noraizējies. “Viss kārtībā?”

“Jā,” Jisung aizelsies atbild, bet viņš trīc. Minho prātā tagad kliedz: vai es kaut ko izdarīju, kāpēc viņš tā nosarcis, dievs, viņš izskatās tā, kad viņš—nē, beidz par to domāt, viņš droši vien kaut kā tevi dzird, sasodīts, ceru, ka viņš nedzird, kā es domāju par to, ka izdrāztu viņu pie šīs sienas—

Jisung izdveš apkaunojošu skaņu un ar būkšķi noliek pieri uz galda. Minho skatās uz viņu, lēni un biedējoši aptverdams notikušo. “Jisung... tu vari...?”

“Lūdzu, nedomā tik skaļi,” Jisung iežēlojas pret galda virsmu. “Es dzirdu visu. Tavas domas ir tik... tik skaļas, hyung.”

Minho sastingst pavisam. Tad viņš apzināti nodomā: Es gribu tevi skūpstīt, līdz tu vairs nespēsi elpot.

Jisung strauji paceļ galvu, acis platas un mitras. “Minho—”

“Tātad tu tiešām mani dzirdi,” Minho klusi saka, un viņa smaidā tagad ir kaut kas bīstams. “Interesanti.”

---

2. scenārijs: “Izmērs”

Viņiem tā ir pirmā reize, un Jisung ir nervu kamols — kails un sīciņš zem Minho, kas noliecies pār viņu, auguma, rokas bikli sakrustojis uz krūtīm. Minho viņu pielūdz, šķiet, jau stundām, skūpstot katru viņa ķermeņa centimetru, bet Jisung nespēj atslābināties, nespēj beigt domāt par to, kas sekos.

“Hyung,” viņš nočukst, “es... es tur lejā esmu ļoti mazs. Zinu, ka tu droši vien gaidīji—”

Minho apklusina viņu ar skūpstu, tad atraujas un palūkojas uz viņu ar kaut ko līdzīgu godbijībai. “Vai tu dzirdi, ko es šobrīd domāju?”

Jisung koncentrējas, un Minho prāts viņam atveras — ideālu domu plūdi: ideāls, viņš ir ideāls, gribu viņu izlaidināt, paskat, cik viņš ir mazs, viņam būs tik cieši ap mani, gribu likt viņam justies tik pilnam, viņš ir brīnišķīgs, mans, mans, mans—

“Ak,” Jisung noelšas, un caur viņu karsti izšaujas uzbudinājuma vilnis.

“Tu esi ideāls,” Minho skaļi saka, aplikdams plaukstu ap Jisung, lai to pierādītu — viņa pirksti viegli apņem viņu, īkšķim noglāstot jutīgo galviņu. “Tik skaists un mazs. Es piepildīšu tevi, mīļais. Likšu tev sajust katru centimetru.”

Jisung šņukst, kamēr Minho uzmanīgi izstiepj viņu ar pirkstiem; stiepšanas sajūta dedzina tik patīkami, bet Minho domas nepārtraukti apber viņu ar uzslavām un izmisīgu iekāri. Kad Minho beidzot iespiežas viņā, lēni, cieti un lieli, Jisung iekliedzas pilnuma sajūtas dēļ, jūtot, kā Minho apmierinājums atbalsojas viņa prātā — *tik ciešs, tik labi mani uzņem, labs zēns, mans labais zēns—*

“Tik liels,” Jisung aizelsies saka, apvijis kājas ap Minho vidukli un jūtoties pilnībā iegūts. “Hyung, tu manī esi tik liels.”

Minho ievaidās, pieri piespiedis pie Jisung pleca, un sāk kustēties. “Jā? Jūti mani? Tu mani jutīsi vēl dienām ilgi, skaistuli. Zināsi, kam piederi.”

---

3. scenārijs: “Mājas dzīve”

Pagājuši seši mēneši, kopš viņi ir kopā, un Jisung ir iemācījies vajadzības gadījumā norobežoties no Minho — tikai Minho ir iemācījies projicēt savas domas, iegrūst tās Jisung prātā kā ieroci, kad viņš kaut ko vēlas.

Ir svētdienas rīts. Jisung gatavo pankūkas, mugurā tikai Minho lielizmēra T krekls, mati vēl izspūruši no miega un pats mīksts un samiegojies. Viņš koncentrējas, lai nepiededzinātu brokastis, kad Minho balss — mentāla un pašapmierināta — ietriecas viņā: Viņam nav apakšveļas. Viņam nav apakšveļas. Tas krekls knapi nosedz viņa pakaļu. Es pārliekšu viņu pār leti.

Jisung nomet lāpstiņu. “Hyung, es cenšos gatavot.”

Minho parādās durvīs, kails līdz viduklim un izspūris no miega, tumšām acīm. “Es zinu. Turpini gatavot.”

Trīs platiem soļiem viņš šķērso virtuvi un iespīlē Jisung starp saviem gurniem un leti, jau ciets un piespiedies Jisung mugurai. Viņa rokas paslīd zem krekla, atrodot kailo ādu.

“Minho—”

Gribu viņu izdrāzt, kamēr viņš gatavo brokastis. Gribu just, kā viņš saspringst ap mani, kad cenšas koncentrēties. Gribu dzirdēt viņa ievaidēšanos, kamēr viņš apgriež pankūkas—

“Tu esi ļauns,” Jisung ievaidējās, taču viņš jau izliecas atpakaļ, piedāvādams sevi, pazīstamajam karstumam sakrājoties vēdera lejasdaļā.

Minho iesmejas pie viņa kakla, zobiem viegli skarot cīpslu. “Tu dzirdi visu, ko es gribu ar tevi darīt. Saki, ka negribi to.”

Jisung to dzird — netīru, atklātu, mīlestības pilnu —, un jau māj ar galvu, spiezdams gurnus atpakaļ. “Labi. Labi, bet pankūkas piedegs.”

“Lai piedeg,” Minho skaļi un skaidri nodomā, tad pārliec viņu pār leti.

Pankūkas piedeg. Jisung divreiz sasniedz orgasmu, Minho dziļi viņā, viņam raudot pret apakšdelmiem, bet Minho domas nerimstoši plūst vētrā: mīlu tevi, mīlu tevi, mans, tik labi man, skaistuli, tu mani tik labi uzņem—

Pēc tam Minho tik un tā pabaro viņu ar piedegušajām pankūkām gultā, noskūpstot cukuru no viņa lūpām, un Jisung nekad nav bijis laimīgāks par to, ka var klausīties tik skaļās domās.