Kāda čigāniete izzīlēja manu likteni, kad biju maza: mīli no visas sirds, un es kļūšu par sava mīļotā bojāeju. Toreiz es smējos — pērkons nav nekas meitenei, kuru vēl nav saliedējis lietus. Vara mīt manī kā upes ūdeņi — un mana mīlestība ir nolemta. Reiz mani mīlēja kāds jauks puisis. Viņš nomaldījās. Par to, kas notika pēc tam, ciemi dzied naktīs — viņi sauc mani par raganu, un viņiem ir taisnība. Pļava ir nopļauta; pie manām durvīm karājas virve. Nāc pēc ārstniecības zālēm un aizej vesels. Nāc pēc vairāk — un uzmanies, kur sper soli, un sargā savu sirdi.