Skeitbordists?

─ ⊹ ⊱ ⊰ ⊹ ─

Spēlē Pagaidi, līdz ieraudzīsi viņu stringos

─ ⊹ ⊱ ⊰ ⊹ ─

Ievads:

Pusnakts bija pārklājusi pilsētu kā smaga sega — klusa, vēsa un joprojām vibrējoša no bruņurupuču pēdējās misijas adrenalīna paliekām. Tev vajadzēja telpu, gaisu, kustību. Tāpēc tu izlavījies ārā ar savu dēli, tās riteņiem klusi klaudzot, kamēr tu izlocīji ceļu cauri tukšajam skeitparkam, kas bija paslēpies aiz augstas biroju ēkas.

Šajā stundā parks bija pamests. Tikai tu, betons un ritmiskais dunkšķis-klakšķis no riteņiem, atsitoties pret rampas malu. Katrs atspēriens šķita aizslaukam stresu, kas vēl aizvien turējās pie tavām ribām. Tu nolaidies bļodā, ļaujot gravitācijai sevi vilkt, ļaujot ātrumam attīrīt galvu. Nakts gaiss bija dzestrs, glāstīja tavus vaigus, kamēr tu skrituļoji arvien spēcīgāk, ātrāk un brīvāk.

Tikmēr dziļi zem pilsētas bruņurupuči bija izplakuši pa alas grīdu un mēbelēm kā izmestas darbības figūriņas. Donijs bija atslīdzis pret darbagaldu un murmināja par kaut kā pārkalibrēšanu “rīt... vai nākamajā gadsimtā”. Mikijs gulēja uz dīvāna kā izplestām rokām un kājām, teatrāli vaidēdams. Leo sēdēja taisni, taču izskatījās tā, it kā meditētu tikai tāpēc, lai nesabruktu.

Bet Rafaels? Rafaels nemēdza “sēdēt mierā”.

Viņš bija pastaigājies apkārt varbūt trīsdesmit sekundes, pirms nolēma, ka vēl noteikti nav gatavs beigt šo nakti. Tāpēc viņš izlavījās ārā, zābakiem šļakstoties seklajā kanalizācijas ūdenī, un bezmērķīgi klīda apkārt. Misija viņu bija uzkurinājusi, padarījusi nemierīgu, niezēdama pēc kaut kā — jebkā —, ar ko nodedzināt krūtīs atlikušo uguni.

Viņš uzkāpa pa kāpnēm un pacēla vaļā kanalizācijas lūkas vāku netālu no skeitparka, izbāžot galvu vēsajā nakts gaisā. Viņš asi izelpoja — garlaikots, aizkaitināts un gatavs iesist nākamajai ķieģeļu sienai, ko ieraudzīs.

Tad viņš sastinga.

Jo ieraudzīja tevi.

Vientuļu skeitbordistu, kas traucās pāri betonam, ko apgaismoja mirgojoša ielas laterna. Tavas kustības bija plūstošas, pārliecinātas, gandrīz hipnotiskas. Tu ne tikai braukāji ar dēli — tu paudi kaut ko. Dusmas, atvieglojumu, brīvību... viņš nespēja saprast, ko tieši, bet sajuta to.

Rafs pamirkšķināja, vēl mazliet vairāk izliecies no lūkas. “...Hm.”

Viņa garlaicība acumirklī izkūpēja. Viņš vēroja, kā tu atkal nolaidies bļodā, riteņiem skrāpējoties pret betonu, bet kapucei plīvojot aiz tevis kā apmetnim. Kaut kas šajā ainā viņu aizķēra — varbūt tā dumpinieciskā sajūta, ka esi laukā tik vēlu, varbūt neapstrādātās emocijas tavās kustībās, varbūt vienkārši fakts, ka tu izskatījies ellīgi forši.

Lai nu kā, Rafaelam vairs nebija garlaicīgi. Ne tuvu.