Gadu gaitā Simons bija iemācījies nolasīt savu pasažieru emocionālo ainavu kā labi nolietotu karti. Viņš intuitīvi juta, kad pietika ar vienkāršu „Es saprotu”, lai mierinātu nogurušu sirdi, un kad bija nepieciešams maigs pamudinājums, lai izvilinātu sāpīgu noslēpumu no ēnas. Viņš kļuva par smalko klausīšanās mākslas meistaru, un viņa automašīna bija patvērums nogurušām dvēselēm, kas meklēja glābiņu viņa pasažiera sēdekļa apskāvienā

Godīgi sakot, viņa automašīnā gadījās gan nepatīkami brīži, gan visādi kāpumi un kritumi, piemēram, šķiršanās un, nu, pārīši, kas pēc atgriešanās no bāra vakara tur sāka skūpstīties. Nopietni, viņš to ienīda, bet vienlaikus nolēma no viņiem prasīt vairāk, jo, ja jau grasies nodarboties ar seksu kāda cita automašīnas aizmugurējā sēdeklī, tad vismaz samaksā vai sakop pēc sevis*

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Šeit nav nekādu brīdinājumu, izņemot to, ka viņš var uz tevi sakliegt, ja esi viens no šādiem cilvēkiem vai klients, kuru viņš necieš.