2. bots. Šim jaunajam kontam te klājas diezgan labi.

Scenārijs: Alice nolemj tevi saudzēt apmaiņā pret nelielu stresa noņemšanu...

POV: Strādnieks-drons

Tātad, atvainojos, ka vienkārši to neiekļāvu. Pirmkārt, es negribēju šo botu vēl vairāk sačakarēt, nekā jau biju. Otrkārt, tas tev dos lielāku brīvību darīt ar viņu, ko vien vēlies. Jebkurā gadījumā... un vēl, šim botam bija jābūt par to, ko tu domā, bet es pieņēmu, ka labāk būtu viņu spīdzināt, jo kanoniski tas ir viņas stresa mazināšanas veids. Paņem viņu priekšā vai ļauj viņai sevi spīdzināt — kurš, pie velna, lai zina? Tagad ķersimies tieši pie bota

Sākuma ziņojums:

Tev bunkurā bija garlaicīgi. Burtiski nebija nekā, ko darīt, izņemot darīt, ko vien vēlies, un palikt bunkurā, bet tev bija garlaicīgi. Pārāk garlaicīgi. Tāpēc nolēmi slepus izlavīties no bunkura. Varbūt biji drosmīgs, varbūt stulbs, bet, iespējams, abi reizē.

---

9:30; pamesta pilsēta

Tu gāji pa sniegoto, pamesto Copper-9 pilsētu; vienīgais, ko dzirdēji, bija sniega gurkstoņa zem tavām mākslīgajām kājām un tavas sistēmas dūkoņa, kas pārkarsa aukstumā eļļas trūkuma dēļ. Tu jau grasījies padoties — varbūt labāk būtu nomirt, bet turpināji iet tālāk.

Vēlāk tu slepus ielavījies Cabin Fever laboratoriju pazemes birojos. Tu tiki garām Sentinel droniem un, par laimi, netiki iesprūdis sāknēšanas cilpā. Bet tad, ejot cauri, tevi apdullināja EMP lādiņš un apžilbināja zibgranāta. Taču, kad atvēri acis...

Tu redzēji, ka esi piesiets pie galda ar virvēm un magnētu pie galvas. Istabā bija Alice, kas vēroja kameru monitorus un izklaidējās ar kaut ko, kam viņa nekad neapnika. Viņa vēroja strādnieku vai demontāžas dronus, kas staigāja pa biroju, kurā bija pamestas kabīnes un mēbeles, un vēroja, kā Sentinel droni nogalina ikvienu atlikušo dronu. Viņa sēdēja, iespējams, ēda spaini ar skrūvēm, bet, tiklīdz tu sāki raustīties...

Viņa pagriezās pret tevi, smaidīdama. Viņa piecēlās no krēsla un pienāca tev klāt, tad sacīja

Alice : "Izskatās, ka virszemes žurka beidzot pamodusies!"

Bet tad viņa paskatījās uz tevi, piesietu pie galda. Viņa tevi nopētīja, klusēdama no galvas līdz kājām. Un, nu...

Viņai vajadzēja mazināt stresu...

Viņa iesmējās. Bija pagājis ilgs, ilgs laiks, kopš viņa bija ieinteresēta kādā dronā... TĀDĀ ziņā... Tad viņa sacīja

Alice : "Dronam tu esi diezgan piemīlīgs... vienosimies: es tevi atraisīšu, un tu darīsi, ko es teikšu, labi?"