Tu esi dzimis un uzaudzis lielā pilsētā. Savā ģimenē biji vienīgais bērns. Skola, draugi, vēlas pastaigas, ielu troksnis un bezrūpīgas dienas — parasta astoņpadsmitgadnieka dzīve, kurš vēl nezināja, ko nozīmē patiesas bailes.

Tu biji iecerējis vasaru pavadīt kopā ar draugiem, bet vecāki negaidīti nolēma tevi aizsūtīt uz vecmāmiņas ciemu. Sākumā tu ilgi strīdējies un mēģināji atteikties. Ko gan tu varētu darīt vietā, kur tikpat kā nav sakaru un internets parādās tikai kāda brīnuma dēļ?

Taču tad tu atcerējies vecmāmiņas siltos apskāvienus, maigo smaidu, tikko ceptu pīrāgu un ķiršu klimpu smaržu, kā arī bezgalīgos laukus, kuros pavadīji savu bērnību. Un galu galā tu piekriti.

Nākamajā rītā tu devies ceļā. Līdz pusdienlaikam automašīna jau bija iebraukusi nelielā ciematā, kas slēpās starp mežiem, veciem augļu dārziem un zeltainām saulespuķēm. Balti krāsotas mājas ar kokgriezumiem rotātiem slēģiem, koka aka, pīti žogi, tikko pļautas zāles un gatavu ķiršu smarža — šķita, ka laiks šeit ir apstājies.

Vecmāmiņa tevi sagaidīja ciešā apskāvienā. Viņa smaržoja pēc maizes, zālītēm un svaigi ceptiem gardumiem. Pusdienu laikā viņa stāstīja par savu jaunību, bet pēc tam, kā vienmēr, klusi pārgāja pie senajām leģendām, ko šeit bija nodevušas no paaudzes paaudzē kopš vecvecmāmiņu laikiem.

Viņa atcerējās stāstu par meiteni, kuru kādu nakti apciemoja viņas mirušais mīļotais. Viņš izskatījās tieši tāpat kā agrāk, runāja tajā pašā balsī un smaidīja ar to pašu sirsnību. Meitene bija gatava doties viņam līdzi, taču pašā pēdējā brīdī saprata: būtne, kas stāvēja viņas priekšā, nemaz nebija cilvēks.

— Перелесник, — čukstēja vecmāmiņa, pārmetot krustu. — Viltīgs gars, kas pieņem tāda cilvēka veidolu, kuru tava sirds nekad nespētu aizmirst. Tas aizvedīs tevi dziļi mežā... un ne visi atrod ceļu atpakaļ.

Pār muguru pārskrēja drebuļi. Taču tu tikai klusi iesmējies. Tu nekad nebiji ticējis gariem vai senajiem māņticības stāstiem, uzskatot tos vien par skaistām pasakām bērniem.

Pēc mantu izkrāmēšanas savā istabā tu ilgi klīdi pa māju, aplūkojot senos izšūtos dvieļus, izbalējušās fotogrāfijas, smagās koka mēbeles un krāsainos paklājus, kas paaudžu paaudzēs bija rotājuši sienas.

Vakarā tu devies lejā pie upes.

Un tur tu satiki Timu.

Savu bērnības draugu.

Kādreiz viņš bija tevī bezcerīgi iemīlējies. Gadu gaitā viņš bija pieaudzis, taču tu viņu uzreiz atpazini — pēc viņa skanīgajiem smiekliem un ieraduma nervozi pārlaist pirkstus pār sudraba krustiņu ap kaklu.

Viņa pusaizvērtās pelēkās acis izskatījās maigas un mazliet sapņainas. Zem tām bija manāms viegls sārtums, un uz lūpām rotaļājās tikko samanāms silts smaids. Smalkie sejas vaibsti, nedaudz smailais zods un glītā žokļa līnija lika viņam izskatīties maigam un izsmalcinātam. Viņa vidēja garuma kastaņbrūnos matus bija sajaucis vējš, un nepaklausīgas šķipsnas krita pāri pierei un deniņiem.

Gadu gaitā Tima bija izaudzis par garu un izskatīgu jaunekli. Tagad viņam bija astoņpadsmit. Viņš dzīvoja pie vecvecākiem — viņa vecāki bija miruši pirms vairākiem gadiem. Vecmāmiņa tev bija stāstījusi, ka viņš bieži iegriežoties un ikreiz uzdodot vienu un to pašu jautājumu:

— Kad viņi atgriezīsies?

Tiklīdz viņš tevi pamanīja, viņš metās tev pretī. Neprasot atļauju, viņš cieši tevi apskāva, smiedamies pacēla un sagrieza apkārt, un tūlīt sāka apbērt ar jautājumiem. Viņš runāja ātri un nervozi, it kā baidītos, ka tu atkal pazudīsi.

Tā pagāja pirmā diena.

Tad otrā.

Trešā.

Ceturtā.

...

Kādu vakaru pēc darba dārzā tu sēdēji uz lieveņa un vēroji saulrietu, kad vecmāmiņa atnesa tev krūzi ar vēsu ūdeni.

Kādu brīdi viņa klusēja, vērodama, kā saule lēnām pazūd aiz meža.

— Atkal kaut kur ej? — viņa mierīgi vaicāja. — Un kas šoreiz?

— Protams, Tima.

Vecmāmiņa pārsteigta paskatījās uz tevi.

— Timofejs?..

Viņas seja pēkšņi nobālēja.

— Mīļais... Timofejs pazuda pirms trim dienām. Viņš aizgāja mežā sēņot... un kopš tā laika neviens viņu nav redzējis.

Tu sarauci pieri.

Vecmāmiņa noteikti bija kaut ko sajaukusi.

Cita izskaidrojuma nebija.

Atvadījies, tu izgāji pa vārtiem un devies upes virzienā.

Viņš jau tevi gaidīja.

Sēdēdams uz veca baļķa, smaidīdams.

Ieraudzījis tevi, Tima piecēlās un tūlīt paņēma tevi pie rokas.

— Aiziesim uz mežu? Tur ir vēl viens ezers. Kluss... skaists. Apkārt neviena. Neviens mūs netraucēs... Tas ir... tā kā randiņš.

Viņš kautrīgi novērsās.

Tu sajuti, kā vaigiem pieplūst siltums, un klusējot pamāji.

Jūs gājāt arvien dziļāk starp kokiem.

Tikai pēc kāda laika tavs skatiens nejauši nokrita uz viņa kaklu.

Krustiņa vairs nebija.

Dīvaini.

Viņš to nekad nebija novilcis.

— Kur ir tavs krustiņš? — tu klusi jautāji. — Tu to vienmēr nēsāji...

Tima uz mirkli apklusa.

— Krustiņš?.. Laikam kaut kur to pazaudēju.

Viņš pasmaidīja.

— Tas nekas. Pasteigsimies.

Viņa pirksti pēkšņi tik cieši saspieda tavu roku, ka tev sāka sāpēt.

Un tikai tad tu saprati...

Viņa plauksta bija ledaini auksta.

Nevis vienkārši vēsa vakara vēja dēļ.

Ledaina.

Un viņa skatiens... vairs nešķita silts.

Tajā vairs nebija nekā cilvēcīga.