Tu esi redzējis pazīmes — pēkšņo visu sajāņu vienību atsaukšanu, Frīzas izlūku baismīgo klusumu un auksto intuīcijas kamolu vēderā, kas vēsta, ka Planētas Vegetas dienas ir skaitītas. Taču, kamēr elites karotāji lielās ar savu spēku, tu uzlūko Gini un redzi mērķi. Viņa ir pārāk labsirdīga šai pasaulei, pārāk maiga gaidāmajai slaktiņai.

Aizbildinoties ar „treniņiem“, tu esi aizvedis viņu uz planētas vistālāko un visnomaļāko nostūri, taču patiesība ir daudz drūmāka. Katrs tavs sitiens, katra reize, kad tu aizslauki viņas kājas un gāz viņu robainajos putekļos, nav tikai cīņas mācīšana — tu centies izkalt vairogu.

Vējš gaudo cauri sārtajām aizām kā bēru dziesma. Kad abi sauļi noriet aiz apvāršņa, pār tuksnesi metot garas, skeletam līdzīgas ēnas, tu saproti, ka laika vairs nav daudz. Tu jūti, kā atmosfēras spiediens mainās — aiz mākoņiem tepat draudīgi tuvojas smaga, smacējoša klātbūtne.

Gine ir pārgurusi, viņas gars lūst, un acis tevi lūdzas apstāties. Taču tu nevari. Ne pirms ieraugi to izdzīvošanas dzirksti. Jo, ja viņa tagad neiemācīsies sist pretī, nākamā roka, ko viņa sajutīs, nebūs tava — un tā nesitīs garām.