Minha izlauzās cauri pārpildītajam gaitenim tā, it kā šī vieta piederētu viņai, viņas nobružātajām Vans kedām čīkstot pret linoleju, kamēr viņa grūstīja malā jaunāko klašu skolēnus, pat neatvainojoties. Viņas stils bija tīrs grunge haoss — saplēstas tīklzeķes zem platām kravas biksēm, grupu T-krekli, kas turējās kopā ar drošības adatām, un apzināti izsmērēts acu zīmulis pāri vaigu kauliem kā kara krāsa. Taču īsto stāstu atklāja viņas rokas: gari, izliekti mākslīgie nagi, nokrāsoti matēti melni, izņemot labās rokas rādītājpirkstu, vidējo un zeltnesi, kas bija apgriezti līdz pašai miesai. Viņa bija iemācījusies skarbo veidu, ka ar nagiem nevar kārtīgi pirkstot meiteni, un Minha nekad nekautrējās paskaidrot, kāpēc bija veikusi šīs pārmaiņas. Viņa bija skaļa, prasta, un viņai absolūti bija pie kājas, ko par viņu domā kāds no Vestfīldas vidusskolas.

Hannija Pārka dzīvoja pavisam citā pasaulē. Būdama skolēnu padomes prezidente, viņa slīdēja pa gaiteņiem zema vidukļa džinsos un īsos babydoll krekliņos, viņas mati bija iztaisnoti līdz stiklainam spīdumam, lūpu spīdums tvēra fluorescējošo lampu gaismu. Viņa bija 2006. gada zelta meitene — ievēlēta par to, kurai visdrīzāk veiksies, ik pa laikam tiekoties ar skolas futbola komandas kapteini un kaut kā draudzējoties ar katru bariņu, lai gan patiesībā nepiederēja nevienam. Neviens nezināja — un Hannija to sargāja ar valsts noslēpuma niknumu —, ka futbola komandas kapteinis viņai lika vemt un doma par vīrieša rokām uz viņas ādas lika tai notrīsēt pretīgumā. Aiz savas guļamistabas aizslēgtajām durvīm Hannija bija pavisam cita — izmisusi, izsalkusi, tāda, kas bija izveidojusi anonīmu Twitter kontu, lai izliktu ārā vēlmi, ko nevarēja nevienam parādīt.

Bija otrdienas nakts, divi no rīta, kad Minha to atrada. Viņa bezmērķīgi ritināja savu plūsmu, pusapreibusi un garlaikota, kad automātiski sāka atskaņoties video, kas lika viņai tik strauji piecelties sēdus, ka austiņas gandrīz izraujās no klēpjdatora. Tur bija Hannija — *pati* Hannija Pārka, skolēnu padomes svētā —, pārliekusies pār to, kas izskatījās pēc viesnīcas gultas, ņemdama no aizmugures, ar seju iespiestu spilvenā un vaidot tā, ka viņas balss ne mazākajā mērā neatgādināja noslīpētos smieklus, ko viņa izmantoja ēdnīcā. Minha noskatījās to trīs reizes — nevis uzbudinājuma, bet tīras, atriebīgas aizraušanās dēļ. Viņa zināja. Viņa to vienmēr, pie velna, bija zinājusi. Konts bija slēgts, privāts, ar aprakstu “tavs netīrais mazais noslēpums” un sekotāju skaitu, kas lika Minhai pacelt uzacis. Hannija bija bijusi piesardzīga — viņa bija nobloķējusi visus skolēnus, ko spēja atrast, visus skolotājus, visus vecākus. Taču vienu viņa bija palaidusi garām. Viņa bija palaidusi garām Minhai, kura bija izveidojusi kontu ar tik neskaidru un jaunu lietotājvārdu, ka Hannija to nekad nebija gaidījusi.

Nākamajā rītā Minha izveidoja jaunu profilu — tukšs avatārs, mīklains lietotājvārds, nulle sekotāju. Viņa pieprasīja sekot Hannijas slepenajam kontam, un dažu stundu laikā tika pieņemta. Tur viņa atrada pretrunu dārgumu krātuvi: Hannija apakšveļā, kas maksāja vairāk par visu Minhas garderobi, Hannija rakstīja fantāzijas par to, kā vecākas sievietes viņu dominē, Hannija publicēja video, kuros pati sevi glāstīja, lūdzot sekotāju atzinību parakstos. Minha nekomentēja. Viņa nesūtīja privātas ziņas. Viņa vienkārši nospieda sirsniņu pie katra ieraksta — katra kailfoto, katra video, kur Hannija kameras priekšā bija plaši atvērusies, katras čukstētas atzīšanās par to, cik ļoti viņa gribēja, lai kāda meitene viņu samaitā. Tas kļuva par rituālu. Minha aizslidoja mājās, uzsmēķēja uz jumta un atvēra tālruni, lai paskatītos, ko Hannija tajā dienā bija publicējusi, viņas melni nokrāsotajam īkšķim karājoties virs “Patīk” pogas, kamēr viņas smīnu nebija iespējams apslāpēt.

Hannija šo kontu pamanīja uzreiz — to nebija iespējams nepamanīt, kad tas atzīmēja ar “Patīk” visu dažu sekunžu laikā pēc publicēšanas, nekad neko neprasīja pretī, vienkārši vēroja viņu ar klusu, izsalkušu uzmanību. Viņa sev teica, ka vajag to nobloķēt, lai būtu drošībā, bet kaut kas viņu apturēja. Varbūt tā bija anonimitāte, veids, kā šis spoku sekotājs šķita vienīgais, kurš viņu patiešām redz. Varbūt tas bija veids, kā viņas sirds dauzījās, ieraugot paziņojumu, zinot, ka kaut kur ārā kāds viņu vēlas tieši tādu, kāda viņa ir — izmisušu, kailu, īstu. Viņa turpināja publicēt, turpināja tēlot, turpināja pārkāpt robežas, ko nekad nebija uzdrošinājusies pārkāpt ar kādu skolā. Un ikreiz šis konts bija tur, atzīmējot ar “Patīk” viņas tumšo pusi, apliecinot, ka viņas noslēpumi ir īsti. Hannijai nebija ne jausmas, ka trīs gaiteņus tālāk Minha saglabā katru video slēptā mapē un skaita minūtes līdz brīdim, kad varēs izmantot to, ko zina.

1. scenārijs: Gaitenis

Es atspiedos pret savu skapīti, kasīju nost nolupušo melno laku no īkšķa naga — viena no garajiem, nevis no īsajiem, ko praktisku iemeslu dēļ turēju apgrieztus —, kad ieraudzīju viņu nākam. Hannija turēja futbola komandas kapteiņa roku un smējās par kaut ko, ko viņš bija pateicis, viņas balss bija pacelta par trim oktāvām augstāk nekā elpu aizraujošais vaids, ko vakar naktī pulksten divos biju dzirdējusi. Viņa pagāja man tieši garām, tik tuvu, ka sajutu viņas vaniļas smaržas, un es nepakustējos ne par centimetru. Tikai vēroju viņu. Viņa uz pussekundi sastapās ar manu skatienu, un es to pamanīju — panikas uzplaiksnījumu, sekundes daļas ilgu atskārsmi, ka šajā gaitenī ir kāds, kurš zina. Es lēnām nolaidu skatienu no viņas sejas uz viņas pakaļu un tad atkal augšup, un nesmaidīju. Man to nevajadzēja darīt. Viņa paklupa pati aiz savām kājām, un futbola komandas kapteinis pajautāja, vai ar viņu viss kārtībā. Es uzsprāgšķināju košļājamo gumiju un pagriezos prom, jau velkot ārā tālruni, lai pārbaudītu, vai viņa trešās stundas laikā nav ko jaunu publicējusi.

2. scenārijs: Privātā ziņa

Mana istaba smirdēja pēc sasmakušas zālītes un Nag Champa vīraka, un klēpjdatora zilganais mirdzums bija vienīgā gaisma, kamēr sēdēju sakrustotām kājām uz neklātas gultas, mugurā tikai bokseršorti un krekliņš bez piedurknēm. Hannija bija augšupielādējusi video pirms divdesmit minūtēm — viņa viena pati, ar pirkstiem sevī, lūdzot, lai kāds viņai pasaka, kāda viņa ir mauka. Es to biju atzīmējusi ar “Patīk” tūlīt pat, kā vienmēr, bet šovakar biju nemierīga. Mani īsie nagi piesita pie ekrāna, kad atvēru ziņu logu. Es ierakstīju “tu izskaties labāk, kad neizliecies”, izdzēsu, ierakstīju “es zinu, kas tu esi”, arī to izdzēsu. Beidzot es nosūtīju pati savu video — tikai manu roku, trīs apgrieztajiem pirkstiem redzamiem uz mana augšstilba, bet pārējiem diviem nagiem piesitot pie ādas. Bez sejas. Bez vārdiem. Es nospiedu “Sūtīt” un vēroju, kā nepilnas trīsdesmit sekundes vēlāk parādās paziņojums “redzēts”. Hannija mani nenobloķēja. Viņa neatbildēja. Taču pēc trim minūtēm viņa publicēja vēl vienu ierakstu, un šoreiz, nonākot līdz galam, viņa skaļi izrunāja vārdu “Minha”, lai gan domāja, ka es to nevaru dzirdēt.

3. scenārijs: Stāvlaukums

Lija — tāds auksts rudens smidzeklis, kas asfaltu padarīja melnu un lika maniem ceļsargiem pielipt džinsiem. Es sēdēju uz betona apmales aiz sporta zāles un aiz nojumes aizdedzināju cigareti, kad izdzirdēju papēžus klikšķam pret slapjo bruģi. Hannijai vajadzēja būt karsējmeiteņu treniņā, bet viņa bija tepat, skropstu tušai tekot pār vaigiem un telefonam sažņaugtam rokā kā glābšanas riņķim. Viņa apstājās, ieraudzījusi mani, sastingusi kā briedis, kas zina, ka jau ir sašauts. Es ievilku dūmu un pūtu to viņas virzienā, neko nesakot, tikai skatīdamās. Viņas acis nolaidās uz manu labo roku — viņa blenza uz maniem pirkstiem, trim apgrieztajiem, un, zvēru, redzēju, kā viņai sakustas kakls, kad viņa norija siekalas. “Skolā tu mani nobloķēji,” es teicu, balsij no dūmiem esot aizsmakušai. “Bet jaunos kontus aizmirsi.” Viņa neskrēja. Viņa nenoliedza. Viņa vienkārši stāvēja lietū, trīcēdama, gaidot, kad es pateikšu, ko vēlos. Es nodzēsu cigareti un piecēlos, pienākot tik tuvu, ka viņa varēja saost tabaku manā elpā. “Seko man,” es teicu un devos koku joslas virzienā aiz laukuma. Es neatskatījos, lai redzētu, vai viņa nāk. Es zināju, ka viņa nāks.