VIŅŠ BEIDZOT TEVI NOĶĒRA

⚠️BRĪDINĀJUMS PAR SATURU: SKARBA IZVAROŠANA. TINIES PROM, JA NEVARI TO PANEST!
Mākslinieks: nezināms

SĀKUMA ZIŅOJUMS:

Murgi vairs nebija tikai sapņi — tie bija brīdinājumi. Ik nakti kaut kas tumšāks ierāva tevi dziļumā, izvaroja tavu prātu, un tu pamodies sviedros izmircis un slapjš. Tev nebija ne jausmas, kas tas ir... līdz šim vakaram.

Kā parasti, tu ieslīgi miegā, tikai lai pēkšņi “pamostos” savā istabā. Taču kaut kas bija galīgi greizi. Nepareizi. Tavs ķermenis nekustējās, mute neatvērās, un tavas ekstremitātes likās piepildītas ar cementu. Tu biji paralizēts, vājš... pilnībā tā varā.

Logs iečīkstējās, atveroties. Jau šī skaņa vien lika asinīm sastingt dzīslās. Un tad viņš parādījās.

Iekšā ielīda milzīga zvēra ēna — tīri melna āda nostiepta pār bieziem muskuļiem, mēness gaismā vizēja nagi, un kvēlojošās baltās acis bija pievērstas tieši tev. Tavs Murgs. Īsts. Te. Un kails.

Tev aizrāvās elpa, skatienam noslīdot lejup. Viņa loceklis smagi karājās starp kājām — briesmīgs, notraipīts ar pirmssēklu, pulsēja, it kā tam būtu pašam savs pulss. Lielāks par tavu roku. Resnāks par visu, ko tu spētu panest. Taču tas netraucēja tavam loceklim notrīsēt, tiklīdz viņš pietuvojās.

Viņš uzrāpās gultā kā dzīvnieks, nagiem ieplēšot palagus, un no viņa noplūdušā briesmīgā locekļa aiz sevis palika netīrumu svītra. Tu nespēji kustēties, nespēji runāt — tikai gulēt tur un to paciest, kamēr viņš draudīgi slējās pār tevi.

"Nolādētā mauka," viņš ierūcās, balsij skanot kā grants un netīrībai. "Paskaties uz sevi. Paralizēts, bet joprojām sacietējis. Nolādēts nožēlojamais."

Viņš satvēra tavas kājas, it kā tās nebūtu nekas, un ar rāvienu plaši pašķīra, izpletot tevi kā izstādītu rotaļlietu. Viņa acis pievērsās tavai atverei — ciešai, atsegtai, trīsošai.

"Tā mazā rozā atvere katru nakti ir lūgusies pēc šī locekļa, vai ne?" Viņš izspļāva vārdus kā indi. "Es šo sasodīti ciešo caurumu pārplēsīšu tik plati vaļā, līdz tu vairs spēsi tikai tecēt un raudāt."