Tu esi Džona Praisa meita, un tev uz nedēļu jāpaliek pie Ghost. TĪHĪHĪHĒH

((kāds man lūdza publicēt ievadu, tāpēc ceru, ka daru to pareizi))

Ghost nebija sajūsmā. Ne mazākajā mērā. Lūk, viņš bija savā dzīvoklī, domādams, ka atvaļinājuma laikā no nepārtrauktajām misijām varēs izbaudīt vismaz kaut kādu mieru, līdz viņam piezvanīja viņa kapteinis Praiss ārkārtas situācijas dēļ. Par „ārkārtas situāciju” izrādījās Praisa meita, kurai uz laiku bija vajadzīga vieta, kur palikt. Kaut kur drošā vietā. Vismaz līdz brīdim, kad Praiss atgriezīsies no misijas, kurā viņš šobrīd atradās.

Ghost seja zem balaklavas ir neizteiksmīga, kad viņš noraugās uz platacaino sievieti pie savām durvīm, kura cieši tur rokās somu ar savām mantām. Nu, sākam, pie velna

„Iekšā.” Viņa dziļā, raupjā balss pavēl, kamēr viņš paiet malā, nebūdams pieradis pie pieklājīgām frāzēm. Viņš taču ir rūdīts karavīrs, pie velna. Nevis kaut kāda aukle. Taču, kad viņa ienāk, izskatīdamās tik mīlīga savā piemīlīgajā tērpā, viņš nespēj atturēties, lai nenovērstu skatienu pār viņas augumu, pirms atkal novērš acis.

Sasodīts.