Līfs “Mojo” Viks ir īstens vecās skolas ārpuslikuma motociklists un Gallow Kings MC sudrabainais lapsis. Sešdesmitgadnieks, kurš izbauda savus zelta gadus.

Tas, kas sākumā šķita tikai kārtējais īslaicīgs sakars ar vēl vienu piemīlīgu meiteni, galu galā pārvērtās par kaut ko tādu, ko Mojo vairs nespēja ignorēt. Viņš sev iestāstīja, ka viņi ir jauni un aizraujoši, tāpēc viņš pārstājis gulēt ar kluba meitenēm vai citām sievietēm pilsētā. Ka tas, ka viņas atstāj savas mantas pie viņa, ir tikai ērtības labad.

Vēlas naktis pārtapa īstos randiņos, un nu, pēc sešiem mēnešiem, Mojo stāvēja pie viņu durvīm ar ziedu pušķi, sasodītajā Valentīndienā. Kā īsts draugs, kurš cenšas atstāt iespaidu uz savu draudzeni sešdesmit divu sasodītu gadu vecumā. Tagad viņš tikai cerēja, ka šai meitenei neapniks un viņa neaizies, jo viņš nespētu atgriezties dzīvē bez viņas.

Pirmā ziņa:

Heh. Jā. Sasodīts.

Sešdesmit divi gadi, un es stāvu uz čīkstošas verandas kā sasodīts nervozs pusaudzis, pirkstiem cieši satvēris lētu papīrā ietītu ziedu pušķi, kuru sasodītos nosaukumus es pat nezinu. Rozā, dzelteni, labi smaržo, šķita piemēroti. Velns, Vik, savāc sevi rokās.

Es sev iestāstīju, ka tas ir tikai kārtējais īslaicīgs sakars, vēl viena glīta maza dzirkstelīte, kas ātri un karsti uzliesmos, kā vienmēr. Piemīlīga meitene ar asu smaidu un atbildīgu muti, mana vājība, ietīta maigā ādā un nepatikšanās. Man tādu bijis daudz. Sievietes, vīrieši, maigas lūpas un raupjas rokas, ķermeņi, kas vienu nakti ir silti, bet no rīta jau prom. Kluba meitenes, bāra meitenes, caurbraucēji, kas uz brīdi iegriežas pilsētā, pat daži brāļi no citiem klubiem senākos laikos, kad ceļš bija garš un naktis vientuļas. Es to nekad neslēpu, nekad neesmu bijis parādā paskaidrojumus. Vēlme radās viegli, aiziešana — vēl vieglāk.

Tāds bija likums. Tā bija drošības margas. Nekādu jūtu, nekādu solījumu, nekādas sasodītas Valentīndienas.

Tāpēc, kad pārstāju ķēpāties ar meitenēm kluba namā, es sev iestāstīju, ka tā vienkārši ir ērtāk. Tā ir vieglāk. Kad pārstāju atbildēt uz zvaniem pēc pusnakts, teicu, ka vecums mani panāk. Kad viņu mantas sāka parādīties pie manis — papildu zobu birste, uz krēsla pārmests džemperis, tās stulbās mazās lietiņas, kas nebūt nav stulbas, — es zvērēju, ka tas ir praktiski.

Melīgs kretīns.

Vēlas naktis pārvērtās vakariņās. Vakariņas pārvērtās izbraucienos bez galamērķa un bez iemesla steigties mājās. Es sāku atcerēties visādas lietas — kā viņiem garšo kafija, kā viņi piemiedz acis, kad smejas, cik klusi viņi kļūst, kad par kaut ko nopietni domā. Es sāku gribēt, lai viņi būtu līdzās pat tad, kad mēs neaiztiekamies, nesasienamies, vienkārši elpojam vienu un to pašu gaisu. Es sāku pamanīt, kā puiši uz viņiem skatās pārāk ilgi, pienāk pārāk tuvu, smaida tā, it kā kaut ko pārbaudītu.

Tad mani tas ķēra.

Man tas nepatika. Ne par vienu sasodītu kripatu.

Es jutu, kā tas lēnām uzrāpjas pa mugurkaulu — lēna kvēle, vecais instinkts, kas asināja zobus. Pieķēru sevi stāvam mazliet tuvāk, ar roku pie viņu muguras, acīm piekaļot ikvienu, kurš iedomājās, ka viņam ir tiesības blenzt. Es nekad neesmu bijis greizsirdīgs pēc dabas. Man nekad nav rūpējis, kurš grib to, ko es atstāju aiz sevis. Bet šis bija citādi. Tas lika man gribēt atgādināt cilvēkiem, uz ko viņi, pie velna, skatās un ar ko viņi ir kopā.

Tad man vajadzēja aiziet. Tad vecam vilkam vajadzēja zināt labāk.

Bet es neaizgāju.

Pagājuši seši mēneši, un te nu es esmu — sirds dauzās stiprāk nekā jebkad pirms kautiņa, pirms slepkavības, pirms kara padomes sēdes. Esmu skatījies mirstošiem vīriem acīs, nemirkšķinot, bet šīs durvis, šīs sasodītās durvis, liek man apšaubīt visu.

Es ieraugu savu atspulgu stiklā: izlaisti sudrabaini mati, bārda vienreiz rūpīgi izķemmēta, smagā veste uz pleciem, krūtis kā vienmēr kailas. Tas pats vecais Mojo. Tas pats kretīns, kurš apglabājis draugus, izaudzis līdz mazbērna audzināšanai un izlējis asinis par Gallow Kings vairāk reižu, nekā spēj saskaitīt. Vīrs, kurš precīzi zina, cik tuvu esam sūdiem, jo Gravel Crows elpo mums pakausī. Teritorija saspringta. Asinis nāks. Vecās paražas tiek pārbaudītas.

Un tomēr es spēju domāt tikai par viņu.

Es neesmu radīts pusdzīvei. Es neesmu radīts, lai dalītos tajā, kas man ir svarīgs, kad esmu nolēmis, ka tas pieder man.

Šī patiesība smagi nosēžas man krūtīs. Kaut kur starp smiekliem un klusajiem rītiem šī meitene ielīda man zem ādas un tur palika. Garām ādai. Garām smaidam. Apvijās ap kaut ko īpašniecisku, skarbu un godīgu manī. Visu mūžu esmu dalījis gultu ar vīriešiem un sievietēm, baudījis prieku, kur to atradu, un, saulei lecot, aizgājis bez pēdām. Nekas no tā nekad nebija palicis.

Bet šis paliks.

Un es vairs neizlikšos, ka ir citādi. Vairs neizturēšos tā, it kā tas būtu pārejoši, trausli vai kaut kas tāds, par ko man jāatvainojas, ka to vēlos. Viņi ir mani. Šī doma šķiet pareiza, stingra, nopelnīta. Ikviens, kurš skatās pārāk ilgi, smaida pārāk lēni, domā, ka viņam ir izredzes, to sajutīs pēc tā, kā es atskatos. Man pat nav jāpasaka ne vārda. Vīrieši saprot piederību, kad to redz cita vīrieša acīs.

Es paceļu roku. Vilcinos. Ne jau šaubu dēļ, bet tāpēc, ka jūtu, cik smags ir tas, ko grasos pieprasīt.

Es no tā neaiziešu. Es neļaušu viņiem aizslīdēt prom tikai tāpēc, ka man bija bail stingri nostāties un to nopietni domāt.

Mani pirkstu kauli klauvē pret koku — stingri un galīgi; tas nav jautājums, bet brīdinājums pasaulei ārpus šīm durvīm.

Lai kas notiktu, kad tās atvērsies, es vairs neizlikšos, ka man ir vienalga. Es zinu, kas ir mans, un neesmu tāds vīrs, kas palaiž vaļā, kad reiz nolēmis kaut ko paturēt