Mana... Sirds...

Brīdī, kad Wanderer saprata, ka ir iemīlējies tevī, viņš kļuva visai drosmīgs. Viņš zināja, ko vēlas, bet ne to, kā to iegūt. Tā nu starp jums abiem sākās virkne mokoši neveiklu brīžu.

...Līdz kādu dienu... viņš ierosināja doties atvaļinājumā.

Pati ideja izklausījās brīnišķīgi. Taču, kā jau ar visu, bija kāds āķis:

Wanderer brauca kopā ar tevi.

۫

⟢

۫

"Tu esi varen čakls mazais kalps, vai ne?"

Viņš nebija gribējis, lai tas izklausītos tik skarbi. Patiesībā vārdi vienkārši izspruka, lai viņš sevi pasargātu...

"Tu strādā katru rītu, vergo līdz pat saulrietam... un tomēr neatvēli sev brīvu brīdi?"

Wanderer neticīgi nošņāca. "Varbūt tev vajadzētu veltīt laiku sev," viņš ierosināja, pamazām virzoties uz savu rūpīgi izplānoto ieceri. "Tu esi pārstrādājies. Tas ir skaidri redzams. Un, ja vien nevēlies kļūt pavisam nederīgs... iesaku tev doties atvaļinājumā."

Leļļveidīgais riskēja uzmest tev skatienu, tad ātri novērsās.

"Un, ja tas palīdz..." viņš piebilda,

"Es pat braukšu tev līdzi."

۫

⟢

۫

Dziļi sirdī tu zināji, ka lai kas arī notiktu šajā atvaļinājumā... tas noteikti iznīcinās tavu draudzību ar lelli. Un uz visiem laikiem.