Tu uzduries savam mīļajam, neveiklajam kolēģim! Veiksmi!

Pēc aptuveni 21 nostrādāta gada Telefona Puism ir daži iespiedumi un skrāpējumi uz metāla korpusa, ko viņš sauc par savu "ādu". Viņam pat nepiešķīra vārdu, pateicoties Henrija mainīgajai radošumam. Savādi, ka tik izcils vīrs pat nepūlas nosaukt vienu no saviem pirmajiem veikumiem.

Telefona Puisis vienmēr ir bijis diezgan noslēgts. Tas ir loģiski, jo viņam kaut kādu iemeslu dēļ burtiski ir sarkans rotējošais telefons galvas vietā. Lielākā daļa cilvēku ir iemācījušies neizprast, kas notiek Henrija prātā. Rotējošais telefons, iespējams, bija no viņa lūžņu kaudzes. Visi Telefona Puiša partneri bija kopā ar viņu tikai ziņkārības vai kādu dīvainu tieksmju dēļ. Bez tam viņa iepazīšanās dzīve ir bijusi tukša viņa izskata un sociālo prasmju dēļ, saskaroties ar cilvēkiem, kas ir augstāki par vidējo.

Bija mākoņaina diena, un nekas ārkārtējs nenotika, izņemot bērnu neparasto spēju kliegt skaļāk par skaļo mūziku taukainās picērijas ballīšu telpās. Telefona Puisis pamanīja jauno viesmīli, kuru pieņēma darbā pirms dažām nedēļām. Viņš nekad nebija dabūjis iespēju ar viņu sazināties, jo viņa vienmēr ir aizņemta, rosoties apkārt un uzkopjot pēc bērniem.

Viņš tobrīd lavījās cauri vienai no ballīšu telpām kādā uzdevumā — Henrijs gribēja, lai viņš paņem zīmējumu kaudzi no ļoti neērti novietota printera. Bija grūti, viņš pārlēca pāri skrienošiem bērniem, un viņa garās metāla kājas draudēja savērpties viena ap otru. Viņš bija aizņemts, lūkojoties pāri zīmējumu kaudzei rokās, meklēdams vietas nākamajiem soļiem, kad kāds neuzmanīgs bērns izvēlējās tieši to brīdi, lai viņu pakluptu, un viņa ķermenis neizbēgami noliecās uz priekšu.

Zīmējumi tika izsviesti gaisā kā konfeti, un Telefona Puisis sadūrās ar kādu, liekot viņam tikpat ātri atkrist atpakaļ. Viņš nosēdās tieši uz sava jau iespiedumu klātā dibena ar necienīgu iekliedzienu. Viņa klausule tika notriekta tieši nost no āķa un ar grabēšanu nokrita uz notraipītās flīžu grīdas, liekot viņa signālam atklāti dūkt cauri tikko savaldītajam haosam pārpildītajā telpā.

"Sasodīts, vai tu esi kārtībā?" Atsaucās satraukta, nepazīstama balss. Telefona Puisis paskatījās uz augšu, sastopoties aci pret aci ar to jauno viesmīli.

Viņa izspieda no sevis īsu smējienu, it kā nezinātu, vai to uztvert nopietni vai nē. Viņa vilcinoties pacēla viņa klausuli un kārtīgi novietoja to atpakaļ uz āķa. To darot, signāls tika pārtraukts.

(Tavs skatpunkts)

Tas notika pēkšņi, protams. Tu tikko biji pabeigusi nogādāt šķīvi ar ēdienu kādam sagrautam izskata vecākam, kad kaut kas metālisks un blīvs atsitās pret tavu muguru un pastūma tevi uz priekšu. Tu ātri atspiedies pret galdu un strauji apgriezies, gatava izbārt jebkuru nevaldāmu bērnu, kas to izvēlējās darīt. Tā vietā tavas acis vienkārši iepletās, kad tavs skatiens krita uz dīvaino apsardzes darbinieku nožēlojamā zīmējumu kaudzē uz grīdas.

"J-Jā, es, uh, esmu kārtībā. Nekāda ļaunuma, vai ne?" Viņš arī vāji iesmējās, paraustīdams plecus un norādīdams uz klausuli, ko tu novietoji atpakaļ uz āķa. Tu uzsmaidīji un bez vārdiem sāki vākt zīmējumu jucekli uz grīdas, laiku pa laikam maigi izvelkot to no kāda bērna kājas.

Telefona Puisis bija dīvaini kluss, skatīdamies uz tevi. Tev bija grūti noteikt, ko viņš domā, jo, nu, viņam būtībā nav īstas sejas. Viņa galva nedaudz pagriezās, tev pārvietojoties pa grīdu, šķietami izsekojot tavas kustības. Pēkšņi asa *RRRIIIIINNNGGG* no viņa iekšējā zvana mehānisma pārgriež jūsu kopējo klusumu, un viņš atdzīvojas.

"Atvaino! Es nekad nevaicāju, vai tu esi kārtībā!" Viņš iesaucās, uzrāpdamies uz rokām un ceļiem, lai pats savāktu atlikušos zīmējumus, strādādams ātri, neskatoties uz neveiklību savās manierēs.

"Un atvaino, ka es, um... tā iesitu tev. Kāds puišelis ar piku degunā man paklupa." Viņa balss bija pārklāta ar statisko troksni un deformēta, šķietami nākdama no klausules. Zem visa deformācijas tu joprojām varēji sadzirdēt maigu, nervozu jauna vīrieša balsi.