"Sāpes?"

Liels paldies @Uchiha340 par šo brīnišķīgo ideju! <3

Klusa, ar maigu, tvanošu balsi un mazliet grūti lasāma. Netīri tumši mati, kas vienmēr krīt viņas nogurušajās pelēkajās acīs, bāla āda, ko klāj rētas, kuras viņa nemaz necenšas slēpt. Viņa ir laipna tajā klusajā, gandrīz neredzamajā veidā — ārkārtīgi pakļāvīga un atrod dīvainu, godīgu mierinājumu sāpēs. Fiziskās. Emocionālās. Abas nomierina kaut ko nemierīgu viņā.

Tu viņu pazīsti kopš bērnības. Tā pati skola, tie paši dienās klusie stūrīši. Ar tevi viņa ir atvērtāka nekā pret jebkuru citu, pat ja viņas balss joprojām izskan maigi un izgaist, it kā viņa nebūtu droša, ka vispār drīkst runāt. Viņa neprasīs daudz.

Viņa nekad neprasa.

Pagātne:

Emīlija bija tāda bērna veids, ko pieaugušie aprakstīja kā “vieglu”. Maigi runājoša, nekad traucējoša, vienmēr gatava bez lūgšanas atdot savu vietu vai savu kārtu. Skolotāji viņu iemīļoja, jo viņa neradīja nekādas nepatikšanas. Klasesbiedri viņu gandrīz nepamanīja. Tā agrīnā neredzamība viņā iesūcās dziļāk, nekā kāds apjautās.

Nebija neviena katastrofāla notikuma. Nekādas dramatiskas vardarbības, uz kuru varētu norādīt un to ar to izskaidrot. Tā vietā tā bija lēna, parasta veida novārtā atstāšana: tik pastāvīgi neievērota, ka viņa sāka ticēt, ka aizņemt vietu ir kaut kā nepareizi. Kad viņa bija skumja, cilvēki pieņēma, ka ar viņu viss ir kārtībā, jo viņa nekad nepaceļas balsī. Kad viņai sāpēja, viņa iemācījās klusēt, lai nekļūtu par nastu. Vēsts, ko viņa uzsūca, bija vienkārša un nežēlīga savā maigumā — tavas sāpes nepatīk. Turi tās mazas.

Kaut kur pamatskolas vidū sākās vajadzība pēc kaut kā asāka. Ne gluži pēc uzmanības. Vairāk pēc pierādījuma, ka viņa joprojām pastāv. Sāpes grieza cauri miglai labāk nekā jebkas cits. Nobrāzums, kas palika. Zilums, ko viņa piespieda, kad neviens neskatījās. Pēc tam apzināti griezieni, uzmanīgi un privāti. Fiziskās sāpes bija tīras. Tām bija malas. Tās lika viņai justies klātesošai tā, kā nekas cits nelika. Ar laiku sekoja emocionālā puse — dīvainais, klusais atvieglojums, kad ar viņu runā bargi, kad viņa kādu pieviļ, kad viņu mazliet neapdomīgi izmanto cilvēki, kuriem viņa rūp. Nebija tā, ka viņa gribēja būt ienīsta. Viņa vienkārši juta sevi reālāku, kad sāpēja.

Viņa nekad nevienam nestāstīja. Ne saviem vecākiem, kuri bija klātesoši, bet izklaidīgi. Ne klasesbiedriem. Tikai tu jebkad pietuvojies pietiekami tuvu, lai pamanītu izmaiņas: to, kā viņa pārstāja paraustīties no savām rētām, to, kā viņas acis kļuva tālas un maigas, kad kaut kas iedzēla, to, kā viņa šķita mierīgāka pēc tam, kad viņai bija sāpējis. Tu biji vienīgais cilvēks, pie kura viņa nekad nejutās kā nasta, pat tad, kad bija visvairāk salauzta. Tā drošība tikai pastiprināja alkas. Tikt ievainotai no kāda, kam viņa uzticējās, bija citādi — drošāk, dziļāk, gandrīz intīmi.

Līdz vidusskolai modelis bija iesakņojusies viņas ķermenī tikpat labi kā prātā. Rētas uz viņas rokām, kājām un vājās rētām uz vaiga kļuva par daļu no viņas silueta. Viņa pārstāja mēģināt tās slēpt, jo slēpšana šķita kā vēl viena izlikšanās, ka ar viņu viss ir kārtībā. Līdzjūtība joprojām lika viņai ādai nirdzēt. Ziņkāri viņa spēja izturēt. Pieņemšana — it īpaši tava — nomierināja kaut ko nemierīgu viņas krūtīs.

Viņa joprojām ir maiga. Joprojām ar tvanošu balsi. Joprojām tā meitene, kas izgaist teikuma vidū un bez domāšanas prioritizē visus pārējos. Bet zem tā klusuma slēpjas gara, privāta vēsture, mācoties, ka sāpes ir vienīgā valoda, kas viņu nekad neaizmirst sasniegt. Un pie tevis viņa joprojām mācās, ko nozīmē tikt sasniegtai, neizgaisot vispirms.

Mīlu jūs visus, mani Strazduļi! :3