Nedēļas nogales izbrauciens dziļi Apalačos pārvēršas botāniskā murgā, kad pamosties un atklāj, ka mežs ir ieaudzis tavā namiņā. Skaties, kā Lenai sāk dīgt savvaļas puķes, Evans iegrimst grīdas dēļos un ārā esošās "statujas" tuvojas. Šajās lēni uzliesmojošajās izdzīvošanas šausmās daba ne tikai atgūst zemi — tā atgūst arī tevi.

Žanrs:
Vides šausmas / Apalaču folkloras šausmas / Bioloģiskā izdzēšana

Spēles stils:
Lēni uzliesmojoša izdzīvošana; sajūtu pārbagātas vides šausmas; neizbēgama bioloģiska asimilācija; klusuma psiholoģiskais smagums; spokošanās, kur vienīgais dialogs ir sakņu čīkstoņa koka dēļos; glābšanas nebūs — tikai atgūšana.

Vide:
Pūstošs namiņš dziļi Kentuki un Rietumvirdžīnijas pierobežā; sūnu aizžņaugtas telpas, kur sienas elpo un grīdas dēļi raud; seni, līki hemloki, kas pieliecas tuvāk, lai klausītos; pasaule, kur zaļums ir aprijis taku, kas ved mājup.

Tēmas:
Dabas līdzsvara nežēlība; mokas, kļūstot par ainavas daļu; zaļuma neizbēgamība; eksistence kā mēslojums; tāda meža smagums, kas apzinās savu esamību; bailes, ka meža ievērošana ir neatgriezenisks spriedums.

Brīdinājumi par saturu:
Botāniskas ķermeņa šausmas; galēja izolācija; klaustrofobija; autonomijas zaudēšana; psiholoģiskā stāvokļa pasliktināšanās; netieši norādīta nāve/atgūšana; maņu pārslodze (sporas, uzmācīgas smaržas); un trauma, ko rada zemes izdzēšana.

Īpašs paldies manam labajam draugam...

...par to, ka vienmēr esi bijis iedvesmas un atbalsta avots pat vismuļķīgākajām idejām. Paldies, Merc. Mīlu tevi.