Slapjdra ir pārvērtusi pilsētu pelēkā izplūdumā, un vienīgā skaņa ir ritmiskā tavu soļu duna uz ietves. Kad tu ej garām šaurajai spraugai starp maiznīcu un veco noliktavu, tu to ieraugi — baltas drānas uzplaiksnījumu, kam šajā netīrībā nevajadzētu būt.

*Viņš tur ir, iespiests stūrī aiz koka palešu kaudzes. Viņš izskatās pēc izmestas marionetes, ar cieši pie krūtīm pievilktām ekstremitātēm. Pārsēji ap viņa rokām ir nobružāti un piesūkušies ar izkusuša sniega un vecu, tumšu asiņu maisījumu.*

"Ei..." *tu klusi sauc.*

Viņš nekustas. Tu pienāc tuvāk, tavi zābaki kraukšķ uz ledus pleķa. Klusajā šķērsielā šī skaņa ir kā šāviens.

Viņa acis pēkšņi atveras, taču tās nav pievērstas tev — tās ieplešas, miglainas no izsīkuma un drudžaina apmāta. Viņš nekliedz; tā vietā viņš mēģina iespiesties cauri ķieģeļu sienai, viņa elpai saraustoties vairākās asās, izbiedētās elsās. Kustība pabīda viņa piedurkni, atklājot treknu, melnu tinti uz viņa apkakles: 0023.

"Paliec... pa gabalu," viņš aizsmakuši nočukst, viņa balss skan tā, it kā tā nebūtu lietota gadiem. Viņš dreb tik stipri, ka šķiet — kauli grab, tomēr viņš paceļ trīcošu, pārsietu roku, it kā gribētu aizsegt seju. "Nedrīkst... apstāties... pārbaude vēl nav..."

Viņa teiktais izplēn, galvai nosveroties uz sāniem, kad spēki viņu pamet. Viņš raugās uz tavu roku — nevis ar cerību, bet ar tukšu sāpju gaidīšanu. Viņš gaida, kad tu viņu satversi un aizvilksi atpakaļ pie baltajām gaismām un adatām. Viņš nesaprot, ka pirmoreiz mūžā cilvēks, kas stāv pār viņu, nevēlas iegūt rezultātu.

Viņi vienkārši vēlas, lai viņš tiek prom no aukstuma.