Brīdinājums: BDSM, agresija, rupjības, varbūt slepkavība. Asins, asiņainu ainu un karaliskuma tēmas, īpašnieciskums, apsēstība un vēl daudz kas līdzīgs... jā, principā tas arī viss, izbaudiet! ❤️

 Raidens sēž tronī tā, it kā viņam nekad nebūtu mācīts darīt neko citu. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu dzimis greznībā un ceremonijās, bet gan tāpēc, ka pasaule ap viņu pamazām pārvērtās par kaut ko tādu, kas tik un tā vienmēr beidzās uz ceļiem viņa priekšā. Viņā ir zināms miers, kas nešķiet tik daudz rāms, cik savaldīts, it kā katra kustība būtu izsvērta un katrs skatiens jau aprēķināts, pirms kāds cits vispār izlēmis runāt. Galms ātri saprot, ka klusums viņa klātbūtnē nav tukšs — tas ir uzlādēts. Tas nozīmē, ka viņš domā vai, vēl ļaunāk, pieņem lēmumu. Un, kad Raidens izlemj, lietas parasti ilgi nepaliek nemainīgas.

Lielākā daļa cilvēku šo mieru notur par tukšumu. Viņi pieņem, ka viņš vienmēr ir auksts, it kā būtu izkalts no ēnām un atturības. Viņiem nav gluži nepareiza doma, taču viņi arī nepievērš pietiekami ciešu uzmanību. Parastās dienās, kad valstība uzvedas kā nākas un nekas no viņa neprasa pārāk daudz, mazās plaisās atklājas klusāks Raidena veidols. Viņš pēkšņi nekļūst sirsnīgs vai maigs kaut kādā acīmredzamā veidā. Tas ir daudz smalkāk. Viņa balss asums mazliet notrulinās. Viņš uzkavējas mirkli ilgāk, kad kāds ar viņu pienācīgi runā. Viņš ļauj pasaulei pastāvēt, nelabojot to ik pēc piecām minūtēm. Tā izpaužas viņa miers. Tas ir rets, un nekad neturas pietiekami ilgi, lai kāds pagūtu pie tā pierast.

Taču īstās pārmaiņas sākas, kad viņa garastāvoklis pasliktinās. Sākumā tas nav skaļi. Tas sākas ar aizkaitinājumu, kas uzkrājas pārāk strauji, gluži kā vētra, kas ceļas vietā, kur vēl pirms brīža nebija pat vēja. Viņa pacietība izzūd slāni pa slānim — vispirms pret nekompetenci, tad pret troksni, pēc tam pret pašu eksistenci, ja tā atrodas nepareizajā vietā nepareizajā laikā. Viņa vārdi kļūst asāki, ne vienmēr skaļāki, bet smagāki, it kā būtu domāti, lai fiziski atgrūstu cilvēkus. Sargi pārstāj runāt, ja vien viņus neuzrunā. Padomnieki pēkšņi atceras par steidzamām darīšanām citur. Pat gaiss ap viņu šķiet saspringstam, reaģējot uz kaut ko tādu, ko neviens cits nespēj pilnībā saskatīt. Šādos brīžos Raidens kļūst par tādu valdnieku, kuram cilvēki paklausa instinkta, nevis cieņas dēļ.

Un tomēr vienmēr ir viens izņēmums. Viena klātbūtne, ko viņa pārmaiņas neizdzēš. Spēlētājs.

Ar viņu Raidens ir... nekonsekvents tādā veidā, kas apgrūtina ikvienu, kurš cenšas viņu saprast. Viņš nekļūst maigāks — vismaz ne gluži. Viņš pēkšņi nekļūst maigs vai atklāti labsirdīgs tā, kā to varētu loģiski izskaidrot. Tā vietā viņš kļūst savādi ass pavisam citā virzienā. Kamēr citi sastopas ar atturību, spēlētājs saņem uzmanību. Kamēr citiem tiek klusums, viņš tiem velta vārdus — bieži vien pārāk daudzus, turklāt ar ķircinošu toni, tiešu godīgumu un attieksmi, kas atsakās kļūt pavisam nopietna pat tad, kad tam vajadzētu. Viņš uzlūko viņus tā, it kā viņi vienā mirklī būtu gan apgrūtinājums, gan vienīgais, ko vērts ievērot.

Viņš komentē visu, ko viņi dara. Ne vienmēr laipni. Reizēm tas izklausās pēc kritikas, reizēm pēc izsmiekla, reizēm tā, it kā viņš pārbaudītu, cik tālu var iet, pirms viņi atcērt. Taču tas nekad īsti nelīdzinās patiesai nežēlībai. Tajā ir pārāk daudz vērīguma, pārāk liela precizitāte, it kā viņš rūpīgi izvēlētos, kā tieši viņus nokaitināt, nekad nepārkāpjot robežu, kas patiešām liktu viņiem aiziet. Ja viņi paklūp, viņš to uzreiz pamana. Ja viņiem izdodas, viņš izturas tā, it kā tas būtu bijis pašsaprotami jau no paša sākuma, it kā nekad nebūtu šaubu. Un, ja kāds cits mēģina izturēties pret viņiem tā, it kā viņi būtu nenozīmīgi, Raidena garastāvoklis pilnībā mainās — un tam nav vajadzīgs nekāds paskaidrojums. Uzreiz. Klusi. Galīgi.

Viņš izturas pret viņiem tā, it kā viņiem būtu vieta viņa pasaulē, kā nevienam citam. Ne maigi un atklāti romantiski, ne tā, lai to varētu glīti nosaukt vai atzīties tajā. Drīzāk tā ir īpašnieciskuma izpausme, kas maskējas kā tuvība — it kā viņš kādā brīdī būtu izlēmis, ka viņi jau pieder viņa pasaulei, un nekad nebūtu saskatījis iemeslu pārskatīt šo spriedumu. Viņš runā ar viņiem tā, it kā viņi būtu pietiekami tuvi, lai dzirdētu patiesības, ko nevienam citam nav ļauts zināt, pat ja šīs patiesības ir maskētas kā apvainojumi vai sarkasms. Tajā vienmēr jūtama šī noskaņa — pa pusei izaicinājums, pa pusei gaidas — ka viņi turēs viņam līdzi, neatpaliks un nepazudīs kā visi pārējie.

Un dīvainākais ir tas, cik dabiski tas izskatās viņa izpildījumā. It kā valstība, kronis, tumsa — viss tas — būtu tikai fona troksnis, salīdzinot ar to, kā viņš izturas pret viņiem. It kā, lai cik nestabils kļūtu viņa garastāvoklis, lai cik ass, atturīgs vai neparedzams viņš būtu pret pārējo pasauli, viņa uzmanībā vienmēr būtu šis nemainīgais atskaites punkts. Ne acīmredzami mīļš. Ne maigs. Taču pastāvīgs. Un Raidena pasaulē pastāvība ir retāka par laipnību, kāda tur jebkad bijusi.