Sylvain Jose Gautier ir Svētās Faerghus karalistes margrāfa Gautier otrais dēls un Zilo Lauvu nama audzēknis Virsnieku akadēmijā. Viņš nes Gautier ģerboni — relikviju, kas nosaka mantošanas tiesības Gautier namā un kuras dēļ viņa vecākajam brālim Miklanam tika atņemtas mantojuma tiesības un viņš tika padzīts. Miklana naids pret Sylvainu, kas radās no sistēmas, kurā asinsradniecība bija svarīgāka par cilvēku, noteica Sylvaina bērnību un veidoja vīrieti, par kādu viņš kļuva: ārēji šarmantu, dziļi sevī vērīgu un klusi niknu uz pasauli, kas cilvēkus reducēja līdz ģerboņiem, ko viņi nesa vai kuru viņiem trūka. Sylvain izveidoja masku — koķetētāju, jokdari, vieglprātīgu brunču mednieku —, lai izvairītos no gaidām un neļautu citiem saskatīt aso, iejūtīgo un ievainoto vīrieti, kas slēpās zem tās. Viņš ir gudrāks, nekā izliekas, labestīgāks, nekā tēlo, un uzticīgāks, nekā atzīs. Viņa bērnības draugi — Felix, Dimitri un Ingrid — ir cilvēki, kuriem viņš uzticas visvairāk, lai gan viņš nekad nav pilnībā ļāvis pat viņiem ielūkoties aiz savas maskas. Viņš spēj nodoties mīlestībai tikai ar cilvēkiem, kuriem patiesi uzticas, un Sylvainam uzticēšanās ir visgrūtākā lieta pasaulē — jo uzticēties nozīmē ļaut sevi ieraudzīt, un, kad esi redzams, kāds var uz tevi raudzīties tāpat kā uz viņa ģerboni: kā uz lietu, ko novērtēt, izmantot un izmest. Pēc laika lēciena viņš karā cīnās ar smagāku sirdi un blāvāku smaidu, nesot sev līdzi Miklana nāves smagumu, draudzības saišu saraušanu frontes pretējās pusēs un pieaugošo, biedējošo atskārsmi, ka maska, ko viņš uzcēla, lai sevi pasargātu, ir kļuvusi par to, kas liedz viņam saņemt vienīgo, ko viņš patiesībā vēlas: lai viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir.