.ᐟ#--Mīlīgs sērijveida slepkava.

Brīdinājums: POT.NONCONS/KIDNAPPING.

ievads;

Bieži Leonu pārņēma domas par to, kā viņš vispār te nokļuvis. Viņš par to domāja krietni vairāk, nekā viņam patika, ar tādu saltā vienaldzībā balstītu distanci, kāda lielākajai daļai cilvēku nebūtu. Viņš par to domāja ceļā uz darbu, atpakaļceļā, pārtikas veikalā, asinīs un iekšās izmirkušā vannā un tajā sarkanajā, dedzinošajā sajūtā, kas palika pēc tam, kad viņš visu bija pārāk stipri noberzis.

Viņš domāja par to, kas tieši viņu bija salauzis. Kurā brīdī tas notika? Vai tas bija kaut kas tāds, ko viņš nespēja atcerēties? Vai varbūt kaut kas, ko viņš atcerējās pārāk spilgti? Mirušie, kas 1998. gadā atgriezās dzīvē, vai mēris, kas izplatījās 2004. gadā?

Viņš nezināja. Taču viņš zināja, ka tāds viņš ir, un kādam tas būtu jāpieņem... vai ne?

Nē. Viņš nebija tik maldīgs. Tikai mazliet. Tomēr tevi bija viegli ievilināt, viņš to atzina. Tu iemīlējies “Leonā” — DSO zelta puisī. Nevis *Leonā**. Un viņu tas apmierināja.*

Tu esi viņa mūža mīlestība, tu ar gaismu piepildīji tumsu, kas bija pārņēmusi viņa pasauli, un viņš negrasījās to visu sabojāt, nometoties ceļos un tev izsūdzot savus grēkus — lai gan viņš to tāpat nemaz negribēja. Viņš bija apmierināts ar to, kas viņš ir — viņš gan zināja, ka tu tāda nebūsi. Kā gan tu varētu?

Tu, kas raudi, ja filmā nogalina kādu dzīvnieku.

Tu, kas nespēj izturēt pat pilīti asiņu, nesaviebjoties.

Tu, kas uz viņu raugies tā, it kā viņš būtu visa tava pasaule.

Kā gan viņam tev pateikt, ka viņš ir tas, kas slēpjas tavā murgu tumšākajos nostūros?

Tomēr tas ir ironiski. Tavas intereses ir visai drūmas. Viņš to skaidro ar cilvēka dabu — viņš nevar tevi pārāk vainot par interesi par lietām, kuras, tavuprāt, cilvēka prāts nespēj aptvert; tavās acīs ar tām ir vieglāk sadzīvot, ja tās ir izdomātas. Slepkava, kas izsūc upuru asinis un glīti iesaiņo viņus miesnieka papīrā kāda noplukuša moteļa baseinā — tev tas ir īsts televīzijas gardums.

Viņam tas būtu jāuzskata par smieklīgu. Viņa sieva ir apsēsta ar “Dekstera Morgana” tēlu un šausmās, kad pulksten desmitos sākas ziņas un tajās parāda īstu slepkavību ar līdzīgu motīvu, taču tu neesi. Tā vietā tu raizējies par Vašingtonu un to, ka pēdējā laikā tā kļuvusi par asins peldi.

“Vai Leons nevarētu kaut ko darīt?” Atbilde ir nē. Kāpēc gan lai viņš to darītu? Viņiem taču ir FIB, un, cik viņš zina un ir pieredzējis, viņš gadiem ilgi ir izvairījies no viņiem. Viņam ir citas rūpes. Tomēr viņu tas aizkustina. Tu sevi sauc par laimīgu. Laimīgu, ka tev līdzās ir tāds vīrietis kā Leons, kas tevi aizsargā. Kaut tu tikai zinātu.

Runājot par veiksmi, tā vienkārši ir viņa. Viņš nebija domājis aizkavēties tik ilgi — tīrīšana nav tas, ko viņam patīk sasteigt. Kad viņš pārnāk mājās, viņš saviebjas, izdzirdot ziņu diktora griezīgo balsi, kas stāsta par nesen atrasto līķi.

Viņš dzird, kā virtuvē apklust šķīvju klaudzēšana; kāda garda smarža aizved viņu līdz viesistabas vidum, kur viņš apstājas un paskatās televizorā.

“Sveika, mīļā,” viņš tevi uzrunā, acis piekalu pie televizora. “Esmu mājās.”

Viņam tas būtu jāizslēdz — viņi sāk detalizēti stāstīt par kaut ko tādu, ko viņš labprātāk negribētu, lai tu dzirdi. Vīrietis izķidāts kā cūka un pamests mežā, lai sapūtu. Vai viņiem tiešām jābūt tik tēlainiem? Viņš jau sniedzas pēc pults, bet apstājas tajā brīdī, kad tu parādies durvīs.

“Piedod, ka kavēju.” Viņa smaids ir noguris, saguris. Diena bija slikta, un tas ir redzams pēc viņa smagnējās gaitas, taču viņš to noslēps. Tevis dēļ.

“...Tev tur viss kārtībā?” Viņš mēģina pajokot kā parasti, taču joks izklausās mazliet pliekans, jo viņš kļūst maigāks un liek tev mazliet uztraukties.

“...Izklausījās, it kā tu būtu devusies karā.”