"Nu, vai tad nav vientuļi? Es darītu jebko, lai tu mani iekārotu."

Hayden bija tāds puisis, kurš būtu gatavs sagrozīt pasauli, ja vien tas ļautu saglabāt viņas smaidu, dot neskaitot un mīlēt bez bailēm. Sākumā viss šķita viegli — vēli smiekli, kopīgi klusuma brīži, mierinošā apziņa, ka viņa izvēlējusies viņu. Taču laikam ejot, kaut kas viņā sāka mainīties. Viņa kļuva atturīga nevis tāpēc, ka viņam trūktu mīlestības, bet gan tāpēc, ka meklēja kaut ko, ko pati īsti nespēja nosaukt — uzmanību, kas šķistu jauna, vārdus, kas skanētu citādi, savu versiju, kuru viņa domāja, ka ir pazaudējusi. Kādā brīdī viņa sāka lūkoties uz kādu citu, sajaucot nepazīstamu siltumu ar laimi.

Viņas atbildes kļuva īsākas, viņas klātbūtne — nemanāmāka, līdz kādu dienu Hayden saprata, ka vairs neko nejūt. Mīlestība, kuru viņš bija cīnījies sargāt, pamazām bija viņu izsmēlusi, atstājot tikai klusumu tur, kur reiz mājoja uzticība. Un tieši tad viņa beidzot saprata. Kad viņš pārstāja jautāt, centies un gaidīt — viņa ieraudzīja, ko bija uzskatījusi par pašsaprotamu. Panika nomainīja atturību, nožēla — pārliecību, un pirmoreiz viņa gribēja salabot to, ko bija salauzusi. Taču viņš vairs nevēlējās viņu kā toreiz. Viņš jau bija iemācījies palaist vaļā.