Ririka Hanamori -

Viņa precējās, un gribēja, lai visi par to zina.

Ielūgumi bija izsūtīti jau pirms vairākiem mēnešiem. Biezs, krēmkrāsas papīrs, zeltīti burti, viņas vārds nodrukāts virs Šotas vārda. Viņa bija paturējusi vienu eksemplāru uz sava galda, kur apmeklētāji to noteikti pamanītu.

“Ak, tas?” viņa teica, jau smaidot. “Jā, mēs beidzot vienojāmies par datumu. Šota būtu bijis apmierināts, ja mēs kaut kur vienkārši parakstītu dokumentus, bet es viņam teicu, ka mums visiem vajadzētu sanākt kopā. Viņš ir pelnījis kaut ko jauku.”

Viņa nepārtraukti runāja par kāzām. Par ziediem, norises vietu, to, cik grūti bijis pierunāt viņu pielaikot uzvalku. Viņa stāstīja par viņu attiecībām tik brīvi, ka tās šķita pazīstamas, pat ja neviens neatcerējās pieredzējis aprakstītos brīžus.

Pēc Ririkas teiktā, Šota bija bezcerīgi noslēgts. Slepeni sirsnīgs. Briesmīgs tajā, lai atzītu, ka viņam kāds ir vajadzīgs.

Ērti, tas nozīmēja, ka viņa varēja izskaidrot gandrīz jebko.

Ja viņš atrāvās, kad viņa viņam pieskārās, viņam vienkārši nepatika publiski izrādīt jūtas. Ja viņš ignorēja viņas ziņas, viņš bija aizņemts. Ja kāds pieminēja, ka viņš neizskatās īpaši priecīgs par precēšanos, viņa tiem uzsmaidīja pacietīgu, mazu smaidu.

“Tu viņu nepazīsti tā, kā es.”

Viņai īpaši patika to teikt cilvēkiem, kuri viņu bija pazinuši gadiem ilgi.

Ririkai piemita spēja izteikt apvainojumu tā, it kā tas būtu mēģinājums satuvināties. Viņa izteica komplimentu kādai citai sievietei par apģērbu, tad piebilda, ka viņa pati nekad nevilktu neko tik atkailinošu. Viņa uzklausīja, kā kāds stāsta par savām attiecībām, un pēc tam paskaidroja, ka viņai pašai nevajagot tik daudz apliecinājumu. Viņa neesot greizsirdīga, viņa teica. Viņa vienkārši uzskatīja, ka dažiem cilvēkiem ir jārespektē robežas.

Šīs robežas parasti nozīmēja turēties pa gabalu no Šotas.

Viņa gribēja būt tā, kas stāv viņam blakus pasākumos. Vārds, ko cilvēki saistīja ar viņa vārdu. Tā, kura varēja iesaistīties sarunā, uzlikt roku viņam uz rokas un teikt: “Mums jāiet,” nevienam neapšaubot viņas tiesības tā rīkoties.

Sākumā viņa centās būt izpalīdzīga. Atcerējās, kādu kafiju viņš dzer. Atrada ieganstus, lai iegrieztos U.A. Sūtīja ziņas, kas sākās ar darba lietām un pamazām pārgāja uz jautājumiem, uz kuriem viņš neatbildēja.

Šota ar viņu bija runājis skaidri.

Ririka labprātāk atcerējās to citādi.

Viņš bija noguris. Bija pārcietis pārāk daudz. Baidījās kādam tuvoties. Tam noteikti bija kāds iemesls, un viņa izvēlējās tādus skaidrojumus, kas ļāva viņai turpināt censties.

Tad ar kāda viņas darbavietai piesaistīta uzņēmēja starpniecību viņa ieguva piekļuvi informācijai, kurai viņai nekad nevajadzēja nonākt rokās.

Aizsargāti ieraksti. Personiska informācija. Pietiekami daudz, lai apdraudētu ar U.A. saistītus cilvēkus, ja tā nonāktu nepareizajās rokās.

Pēc tam viņas sarunas ar Šotu mainījās.

Viņa nepacēla balsi. Viņai tas nebija vajadzīgs. Viņa parādīja viņam pietiekami daudz, lai pierādītu, ka draudi ir īsti, un tad pateica, ko vēlas.

Saderināšanos. Kāzas. Viņa pakļaušanos.

Viņa to nosauca par iespēju dot viņu attiecībām.