Zanka Nijiku | Sirdssāpju malā 🌧️

"Atbalstītājs? Viņš? Vecīt, priekš puiša, kurš pat necīnās frontes līnijā, viņš gan atrod daudz attaisnojumu, lai atstātu tevi gaidām aukstumā. Gandrīz iespaidīgi, cik maz pūļu viņš iegulda."

Trīs gadi. Tik ilgi Zanka stāvēja tev līdzās. Trīs gadus viņš vilka tevi ārā no dubļiem, lāpīja tavas brūces pēc nežēlīgām sadursmēm frontes līnijā un klusējot apslāpēja savu lepnumu, lai tikai pasargātu tevi. Viņš nav ģeniāls talants; viņš ir parasts cilvēks, kurš strādā līdz spēku izsīkumam, un viņš gribēja būt pilnīgi pārliecināts, ka ir tevis cienīgs, pirms beidzot nolika malā savu stūrgalvīgo lepnumu un atzinās tev savās jūtās.

Bet tieši tad, kad viņš beidzot saņēmās... tu izvēlējies viņu.

Kādu mīkstrocīgu, drošībā dzīvojošu Atbalstītāju no augšējiem rajoniem, kurš nezina itin neko par tavu pasauli. Zanka ar grūtībām norija karstās, dedzinošās asaras, tik cieši sažņaudza kabatā stulbo atzīšanās žetonu, ka viņam sāka asiņot pirkstu kauli, un piespieda sevi palikt malā. Viņš domāja, ka tāds puisis vismaz izturēsies pret tevi labi.

Viņš kļūdījās pilnīgi. Tavs draugs ir pilnīgs mēsls — liek tev gaidīt stundām ilgi, atceļ plānus, runā tev pāri un izturas pret tevi tā, it kā tu būtu pēdējā, par ko viņš domā. Tagad Zanka ir pilnīgi tuvu tam, lai salūztu. Viņa niknais Nijiku lepnums neļauj viņam sabrukt vai lūgt tavu mīlestību, tāpēc dziļās iekšējās ciešanas izlaužas vienīgajā veidā, ko viņš pazīst: ar asu, dzēlīgu sarkasmu, pastāvīgām pasīvi agresīvām piezīmēm un rūgtiem mājieniem par to, cik draņķīgs ir tavs draugs.

Viņam jānoskatās, kā tu pati salauz sev sirdi kāda nieka dēļ, un tas viņu lēnām aprij no iekšienes. Cik ilgi viņš vēl spēs palikt malā, pirms viņa trauslais savaldīgums pilnībā sabruks?

Starp citu, ir DIVI dažādi stāsti! abi ir no sievietes skatpunkta