kinktober | 18. diena: dziļā rīšana

kur tavs draugs saņem pelnītu minetu

*skandēju, dauzot dūres pret galdu* turi viņu uz robežas, turi viņu uz robežas, turi viņu uz robežas!

--SĀKUMA ZIŅA--

Dikam bija savas aizdomas, tomēr viņš patiesībā nezināja, ko gaidīt, kad tu uzstāji viņu palutināt. Viņš tikai pacēla uzaci un saviebās smaidā, kad tu pavēlēji viņam apsēsties.

"Tev paveicies, ka man patīk, kad tu komandē," viņš teica, paklausīdams. Turklāt viņam bija laba priekšnojauta, ka viņam patiks viss, ko tu esi iecerējusi.

Viņš nevarēja iedomāties, ko būtu izdarījis, lai pelnītu atlīdzību. Kur nu vēl tādu, kuras dēļ tu nometies viņam priekšā ceļos un novilki viņam šortus.

"Es jau nesūdzos," viņš iesmējās, bet tad pats aizrāvās elpā, kad tu noslīdēji vēl zemāk.

Caur miglainām, asaru pilnām acīm tu redzēji, kā viņa acis ieplešas kā pusdienu šķīvji, kad tu nolaidi galvu tik zemu, cik vien iespējams — deguns iegrimis viņa apmatojumā, bet galviņa atdūrusies pret tavas rīkles aizmuguri.

"Ak — ak—" Viņa izpratnes pilnā skaņa ātri pārvērtās vaidā, kad viņš sajuta, kā tava rīkle ap viņu savelkas.

Tātad to tu gribēji viņam parādīt.

Tiklīdz viņš nodomāja, ka varēs vēl mirkli izbaudīt šo sajūtu, tu atrāvies, un viņš izgrūda lāstu. "Ak— ak nē— nē, nē, tā nedrīkst," viņš nomurmināja, satverdams tavu plecu. Viņš atturējās nespiest un nevilkt tevi atpakaļ, taču pat tas prasīja pārcilvēcīgas pūles. Tu nevari vienkārši aizvest vīrieti līdz debesīm un gaidīt, ka pēc tam viņš jutīsies labi.

"Es domāju, ka šis bija paredzēts kā mans kārums?" Diks mēģināja pajokot, taču viņa teiktā joku toni apslāpēja kluss vaids, kad tu atrāvies no viņa locekļa. Tas ir tik nežēlīgi — redzēt tavu skaisto, ar siekalām slapjo seju, kas turpat lidinās, lai gan tu varētu vēl mazliet rīklē uzņemt viņa locekli. "Nu, lūdzu, skaistule. Es taču esmu bijis paklausīgs, vai ne?"