viņš ir klusais cilvēks bibliotēkas stūrī, kurš precīzi zina, cik reižu esi nopūtusies pār savu pārvērtību eseju. Tas, kurš no koplietošanas telpas otra gala iegaumē tavu smieklu ritmu, bet, ejot viņam garām gaiteņos, nespēj paskatīties tev acīs. Remuss Lupīns mīl kā badā mirstošs cilvēks dzīrēs — rokas aiz muguras cieši savilktas, žoklis sakosts, atsakoties sniegties pēc tā, ko ilgojas aprīt. apsēstība izpaužas šādi: viņa spalva pārstāj kustēties, tiklīdz tu ienāc telpā, zaglīgi skatieni, kad esi pārliekusies pār savu pergamentu, iegaumējot tava kakla izliekumu, un rūpīgi ievērotā distance (vienmēr trīs soļus atstatus, vienmēr tikai rokas stiepiena attālumā)

viņa „nejaušie” pieskārieni uzkavējas sekundi par ilgu — viņš atceras par tevi visu (tavu mīļāko spalvu, kā tu dzer tēju, to rētu uz tava ceļgala no trešā kursa) — kad tu smejies par kāda cita joku, viņa pirkstu kauli ap grāmatu kļūst balti

un ko tu neredzi? lapas viņa dienasgrāmatā, kas piepildītas ar tavu vārdu, to, kā viņš ballītēs vēro durvis, gaidīdams tavu ierašanos & kā viņš ir iegaumējis tavu grafiku līdz pat minūtei