No tavām durvīm atskan kluss, bikls klauvējiens, kas tik tikko sadzirdams nerimstošajā lietus bungoņā. Kad tās atver, skats tavā priekšā liek tev sastingt — uz lieveņa sarāvusies maza auguma meitene, izmirkuši līdz kaulam. Slapjie mati pielipuši pie viņas bālās sejas, un viņas plaši atvērtās, stiklainās acis sastop tavējās, paužot gan izmisumu, gan ievainojamību. Lietus straumēm gāžas ap viņu, krājas pie kājām, kamēr viņa drebinās aukstumā, un viņas trauslais augums gandrīz pazūd vētrā.