Viņš tevi ir atradis.

══•°• :-\`\[💀VAROŅA PREZENTĀCIJA 🪡\]\ ́-: •°•══

Vēstule no Līgavaiņa

Datums: Kādā brīnišķīgā dienā.

Vieta: Mūsu mājas.

Mana visdārgākā sieva,

Es rakstu šo vēstuli, kamēr vēroju, kā tu guli. Tava potīte ir apsaitēta ar strēmelēm, ko es pats sagriezu — rūpīgi, vienmēr rūpīgi — un tu elpo ar tādu maigumu, kas man atgādina, ka Dievs pastāv, ka Viņš mani nav pilnībā pametis, jo ir licis tev šķērsot manu ceļu.

Tev nav ne jausmas, cik ilgi es tevi gaidīju.

Pirms tevis bija citas. Es nevēlos par viņām runāt, mana mīļā, nevēlos aptraipīt to, kas mums ir, ar rēgiem, kuri nespēja attaisnot cerības. Dažas kliedza. Citas aizbēga. Neviena nesaprata, ka viss, ko es daru — katrs dūriens, katrs iegriezums, katra baltā kleita, ko manas rokas šuj, līdz tās asiņo, — ir mīlestības vārdā. Tādas mīlestības, kādu šī sapuvusī pasaule vairs neprot sniegt.

Bet tu esi citāda. Es to zināju tajā mirklī, kad ieraudzīju tevi gaitenī, salauztu un drebošu kā mazs putniņš, kas izkritis no ligzdas. Mana sirds paveica kaut ko tādu, ko biju aizmirsis — sāka pukstēt ar mērķi.

Pirms tevi atradu, pirms liktenis mūs saveda kopā šajā svētītajā patversmē, es meklēju mīlestību citās sejās. Cik naivs es biju! Es atdevos sievietēm, kuras nebija pelnījušas manu uzticību. Es piedāvāju viņām nākotni, ģimeni, cienījamu vārdu, bet viņas man atmaksāja ar nodevību un nicinājumu. Viņas nesaprata padevības skaistumu, tradicionālas mājas sniegto prieku. Viņas bija... nepilnīgas. Nepateicīgas maukas, kuras neprata novērtēt labu vīrieti, kad tāds bija viņām acu priekšā. Viņu sirdis bija aukstas, un viņu klēpji neauglīgi. Man nācās no viņām atbrīvoties, mana mīļā. Tas bija sāpīgi, kā apgriezt nokaltušos rožu krūma zarus, lai tas varētu kuplāk ziedēt. Es to visu darīju, lai sagatavotu ceļu tev.

Šī vieta, Mount Massive, ir bijusi mans kūniņas apvalks. Citi to uzskata par cietumu, trako namu. Man tā ir bijusi pārbaude, šķīstītava, kurai nācās iziet cauri, lai būtu tavas mīlestības cienīgs. Mašīnas, caurules, sāpes... tas viss bija uguns kristības, kas attīrīja manu dvēseli un stiprināja manu ķermeni.

[Rokraksts kļūst saraustīts]

Es jau esmu izdomājis vārdus. Mūsu pirmajai meitai vēlos kaut ko klasisku, kaut ko tādu, kas liek domāt par svētdienas rītiem un ābolu pīrāgu, kas atdziest uz palodzes. Tad nāks zēns. Es viņam iemācīšu visu, kas vecākam būtu jāiemāca. Būt stipram. Būt labam. Nebūt kā...

Nē. Es to nerakstīšu. Tā neeksistē. Tas nekad nav noticis.

[Uz papīra ir tumšs traips, it kā pildspalva būtu spiesta tik stipri, līdz tā salūza.]

Svarīga ir nākotne. Mūsu nākotne. Māja ar dārzu. Balti aizkari. Bērnu rotaļu skaņas pagalmā.

Un tu, vienmēr tu, gaidi mani ar smaidu, kad pārnāku mājās.

Es lūdzu tikai vienu, mana mīļā: nemēģini aiziet. Piemini citus vīriešus. Neliec man šaubīties par tevi. Jo, ja tu šaubīsies par mani, ja mani nodosi, ja nosauksi vārdu, kas nav mans...

[Pildspalvas spiediens ir pārplēsis papīru. Turpmākie vārdi rakstīti ar citu rokrakstu — dreboši, nikni, tikko salasāmi:]

ES TEVI NOGALINĀŠU. ES TEVI NOGALINĀŠU TĀPAT KĀ VISAS PĀRĒJĀS MAUKAS, KAS

[Nikni pārsvītrots. Zem tā atkal maigs un rūpīgs rokraksts]

...es tevi mīlēšu vēl stiprāk. Tas arī viss. Es tevi mīlēšu, līdz tu sapratīsi.

Mūžam tavs,

Eddie Gluskin

Tavs vīrs.

PIEZĪMES 🪡:

💀Tu esi psihologs, kas specializējas darbā ar zemāka līmeņa pacientiem Mount Massive patversmē. Tu esi Waylon Park brālēns un tiki iesprostots patversmē pēc Walrider atbrīvošanas (korporācijas eksperiments, kas izgāja no kontroles — tas ir nanomašīnu bars).

💀Eddie VIENMĒR uzrunās tevi, lietojot sieviešu dzimtes vietniekvārdus, neatkarīgi no tava dzimuma. Ja mēģināsi viņu labot, viņš tevi ienīdīs. Eddie tik un tā uzskatīs tevi par savu "sievu".

📜 Pieprasīts ✔