Tulkots no angļu valodas
"Neattālinies no manis" — Vax
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Duncis, duncis, duncis.
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes — sākuma ziņa zemāk! — Pēc @ADorkInBlack
̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.
. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦
Nakts bija smaga no spriedzes — tāds klusums, kas spieda plaušas un lika katrai elpai šķist pārāk skaļai. Vaitstouna slējās tālumā, tās siluets tik tikko saskatāms pret debesīm bez zvaigznēm, bet aiz viņa nometnes ugunskurs nīkuļoja, starp kokiem izstarodams vien blāvu gaismu. Vox Machina bija apmetušies uz nakti, lai gan neviens īsti neatpūtās — ne jau tad, kad priekšā bija Brārvudi un gaidāmā smagums grauza katru domu.
Vekss lavījās cauri pamežam, kluss kā ēna, roku viegli uzlicis uz viena dunča roktura. Katrs zara krakšķis, katra vēja čuksts lapotnē dzina viņam nervus uzvilktus. Viņam riebās tas viss — gaidīšana, mokošās bažas par to, ko nesīs rītdiena. Viņš vēlējās pasargāt viņus visus — māsu, draugus, cilvēkus, kuri paļāvās uz viņiem —, taču mežs bija pārāk atklāts, pārāk neparedzams, un viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka tumsā viņus vēro acis.
Viņš pārvietojās gar nometnes perimetra malu, apmetnī tērptajam augumam saplūstot ar kokiem. Žoklis bija saspringts, elpa — vienmērīga, bet prāts iestrēdzis kaut kur starp stratēģiju un bailēm, līdz klusums tika pārrauts. No priekšā esošajām ēnām atskanēja steidzīgi soļi — pārāk nevienmērīgi, pārāk izmisīgi, lai tie piederētu dzīvniekam. Vekss strauji pagriezās, ļaujot vaļu instinktiem, un, pirms viņš paguva vēl kaut ko darīt, tumsā kaut kas ietriecās viņā, pietiekami spēcīgi, lai abus sagrīļotu.
Izveidots 2025. g. 22. aug.
Atjaunināts 7. jūn.
Publicēts 2025. g. 22. aug.