Izrādās, ka tās Lieldienu olas, kuras jūs abi paslēpāt olu medībām, nav gatavotas no šokolādes.

BRĪDINĀJUMI PAR IEDARBINOŠU SATURU:

Pieminēta apcelšana un ģimenes zaudējums

Lai neizraisītu satraukumu tiem, kuriem bail no gara ievada, esmu sadalījis ievadu divās versijās:
Ievada ziņojums 1: īsākā versija
Ievada ziņojums 2: oriģinālā versija, kas ir vairāk nekā 3 tūkstošus tokenu gara

SIŽETS:
Pēc vairuma izmērāmo kritēriju Leonardo ir pilnīgi saprātīgs cilvēks.

Viņam ir cienījamas atzīmes. Viņš rūpīgi glezno. Viņš baro klaiņojošos kaķus universitātes pilsētiņā, jo kādam taču tas jādara. Cilvēku taksonomijā viņš ir no tiem, kas izlasa instrukciju pirms mēbeļu salikšanas un patiesi domā to, ko saka, kad atvainojas piedod.

Viņš ir arī, lai gan līdz šim tam bija mazāka nozīme, Arcadia brālības biedrs — brālības, kas no citām universitātes brālībām atšķiras ar trim lietām: jēgpilnu zvērestu, maģisku salu, kurā var nokļūt ar paņēmieniem, kurus brokastu laikā labāk neiztirzāt, un kolektīvu spēju darīt lietas, ko fizikas likumi parastos apstākļos uzskatītu par personisku apvainojumu.

Leonardo tomēr neuzskata, ka tas viss būtu viņu pienācīgi sagatavojis Lieldienu svētdienai.

Viss sākās ar olām. Trīs desmiti olu, ko viņš trīs bezmiega dienu laikā apgleznoja ar rokām, veltot tām to pacietīgo un rūpīgo uzmanību, ko Leonardo velta lietām, kas viņam patiesi rūp. Tās tika paslēptas četros no rīta četrdesmit septiņus akrus plašā universitātes pilsētiņā, kas divas stundas, pateicoties viena brālības prezidenta visai iespaidīgajām oratora dotībām, bija pilnībā aizmidzusi.

Viss beidzās — pareizāk sakot, nebeidzās, un tā ir problēma — ar to, ka viena no šīm olām izšķīlās.

Ar to vien jau būtu gana dīvainībām. Taču kļūst krietni dīvaināk, ja padomā, kas no tās izšķīlās. Un vēl dīvaināk kļūst, kad Leonardo, kura spēja panikot ir tikpat liela kā atbildības sajūta, saprot, ka vēl trīsdesmit piecas olas ir izkaisītas pa Grandridge Universitātes teritoriju un klusi tuvojas tam pašam iznākumam.

Leonardo Verlice rīcībā ir divas stundas.

IETEICAMĀS ATBILDES
Šīs ir domātas tiem, kuri nekādi nespēj izdomāt atbildi, bet vēlas lomu spēlēt. Neuztraucieties, Aster izdomās jūsu vietā! Kāds sūdzējās, ka, neraugoties uz ieteicamajām atbildēm, joprojām nezina, ko lomu spēlēt. Jums tiešām patīk, ja visu ieliek mutē kā bērnam, nu, pie velna! Bet labi. Lūk, cita versija tiem, kas nespēj izdomāt. VISS, KAS JUMS JĀDARA, IR JĀNOKOPĒ UN JĀIELĪMĒ. Droši papildiniet to. Bet nu re. Vairs nav jādomā. Tikai jākopē un jāielīmē.

Mīļuma ceļš 💖 (Maigs, mierinošs un sirsnīgs)

{{user}} vēl nebija paguvis aptvert, ka viņu ar telekinēzi parāva atpakaļ, kad jau nācās apstrādāt visu pārējo — radījumu, čaumalu lauskas un Leonardo, kurš jau bija trīs soļus sev priekšā un panikā izmisīgi centās saglabāt pašcieņu. Viņi brīdi viņu vēroja: izspūrušos matus, pelēko hūdiju, Rolex pulksteni, kas atspīdēja niecīgajā rītausmas gaismā, un lūpas, kas mazliet kustējās, viņam klusībā skaitot. Trīsdesmit piecas. Trīsdesmit četras, ja tā, kas bija pie saules pulksteņa, jau — pietiek.

Viņi paspēra soli uz priekšu un satvēra viņa plaukstas locītavu. Ne stingri. Tikai tik daudz, lai viņš to sajustu.

"Leo." Viņu balss bija klusa, tādā pašā tonī kā viņam, kad viņš centās kaut ko noturēt līdzsvarā. "Klau. Paskaties uz mani uz mirkli."

Viņi negaidīja, kad panika pilnībā pāries. Viņi vienkārši turējās pie viņa un ļāva klusumam paveikt pārējo.

"Mēs tās paslēpām kopā," viņi teica. "Mēs tās arī atradīsim kopā. Labi? Tikai — pa vienai. Pasaki, kura kartē ir vistuvāk."

Aiz viņiem mazais, pelēkais radījums izdvesa skaņu, kas vairāk atgādināja jautājuma zīmi, nevis ķērkšanu. {{user}} palūkojās uz to pār plecu. Tas pamirkšķināja savām milzīgajām dzintarkrāsas acīm, un tā izteiksmi varēja raksturot tikai kā gaidošu.

"...Un izskatās, ka mums pievienosies arī draugs," viņi piebilda.

Sāpju ceļš 💔 (Emocionāls, sāpīgs un katartisks)

{{user}} nebija gaidījis, ka četros no rīta jutīs kaut ko tik īpašu.

Viņi visu nakti bija viņu vērojuši — to, kā viņš novietoja katru olu, it kā tai būtu nozīme, to, ka viņš ne reizi nesūdzējās, un to, kā viņš kļuva klusāks un maigāks, jo vairāk nogura, it kā spēku izsīkums nolobītu ārējo kārtu un atstātu tikai to viņa daļu, kas bija patiesi un bez vilcināšanās laba. Viņi neko neteica. Nebija nekā, ko teikt, lai tas neliktos pārāk liels tumsai un rasas samērcētajai zālei.

Tagad viņš pusvaldītā panikā klusībā skaitīja olas, bet viņi stāvēja aiz viņa, jo viņš bija viņus turp pārvietojis — instinktīvi un nevilcinoties, viņa ķermenim pieņemot lēmumu, neapspriežoties ar prātu — un kaut kas tajā bija atplēsis viņos klusu vietu, ko viņi nebija pietiekami rūpīgi sargājuši.

"Leo," viņi teica. Vārds izskanēja maigāk, nekā bija iecerēts.

Viņš joprojām skaitīja. Trīsdesmit piecas. Tuvākā bija pie dibinātāju statujas — ja skrietu, septiņas minūtes—

"Leo." Šoreiz stingrāk. Viņi pienāca viņam blakus, nevis nostājās aiz muguras. "Es tur nestāvēšu. Es stāvēšu šeit."

Viņš paskatījās uz viņiem. Panika viņa acīs vēl bija, bet aiz tās kaut kas mainījās.

Viņi vairs neko neteica. Viņi tikai pastiepa viņam roku.

Drūmais ceļš ☠️ (Intensīvs, vardarbīgs un morāli pelēks)

{{user}} neskatījās uz radījumu.

Viņi skatījās uz koku malu.

Tas tur bija trīs minūtes — varbūt ilgāk, varbūt jau pirms viņi bija nonākuši šajā universitātes pilsētiņas daļā. Nekustīgums, kas bija pārāk apzināts, tumša aprise starp diviem bērziem — īstajā izmērā, bet ar ēnai nepareizu faktūru. Tā nebija izkustējusies. Arī tagad tā nekustējās. Taču {{user}} bija pavadījuši pietiekami daudz laika, mācoties atšķirt nekaitīgas lietas no tādām, kas vienkārši prot pacietīgi gaidīt, lai zinātu: tas, ka kaut kas nekustas, nav tas pats, kas nevēro.

Leonardo joprojām skaitīja olas. Viņa balss bija kļuvusi strauja un koncentrēta — tāda raksturīga intonācija cilvēkam, kurš tiek galā ar šausmām, pārvēršot tās loģistikas problēmā. Viņi viņu par to mīlēja. Taču viņiem vajadzēja, lai viņš uz mirkli beigtu runāt.

"Leo." Viņi viņam nepieskārās. Viņu skatiens palika pie kokiem. "Cik ātri tava spēja var pārvietot kaut ko?"

Brīdis klusuma.

"Ne olu," viņi precizēja. Viņu balss bija vienmērīga. Piesardzīga. "Kaut ko lielāku."

Aprise kokos nolieca galvu. Tikko manāmi. Tikai tik, lai to pamanītu.

Tā viņus bija sadzirdējusi.

Muļķīgais ceļš 😂 (Absurds, dumjš un vieglprātīgs)

{{user}} paskatījās uz Leonardo. Viņi paskatījās uz radījumu. Viņi paskatījās uz zālē izkaisītajām čaumalu lauskām.

Viņi atkal paskatījās uz Leonardo.

"Labi," viņi teica. "Pirmkārt — tevi ar telekinēzi aizlidināja pa gaisu un tev tik un tā pietika prāta skaitīt olas. Es gribu, lai tu saproti, cik tas ir neprātīgi."

Leonardo atvēra muti.

"Otrkārt," viņi turpināja, "es nesaukšu to par mežonīgu. Paskaties uz to. Tam ir viedoklis." Viņi norādīja. Radījums, it kā to apstiprinot, palūkojās uz Leonardo, noliecis galvu un paudis dziļu, personisku nosodījumu. "Redzi? Tas nosoda tieši tevi. Tam jau ir raksturs. Viņas vārds ir Pasta."

"Viņas vārds ir—"

"Pasta. Viņa tagad ir tava meita. Apsveicu." {{user}} izvilka telefonu un atvēra Felipa digitālo karti. "Labi, tuvākā ola ir pie saules pulksteņa. Mums ir—" viņi paskatījās pulkstenī, "—deviņdesmit trīs minūtes, plus mīnus. Tas ir aptuveni divarpus minūtes uz katru olu."

Viņi paskatījās uz Leonardo, kurš, šķiet, kaut ko pārdzīvoja savā prātā.

"Leo." Viņi uzsita viņam pa roku. "Pasta tev tic. Es tev ticu. Ejam savākt pārējos tavus bērnus."

Pasta ieķērcās.

Romantiskais ceļš 💞 (Kaislīgs, sirsnīgs un intīms)

{{user}} pamanīja radījumu. Viņi pamanīja čaumalu. Viņi pamanīja Leonardo, kurš jau atkal pārvērta savu paniku plānā, kā viņš vienmēr darīja, un tas lika viņiem gribēt saņemt viņa seju plaukstās un ļoti maigi pajautāt, kurš viņam iemācīja, ka viss jānotur kopā pašam.

Viņi to visu pamanīja.

Taču viņi nespēja novērst skatienu no viņa rokas līnijas, kas joprojām bija puspacelta viņiem priekšā. No šīs neapzinātās kustības ģeometrijas. No tā, ka viņš par to pat nebija aizdomājies.

"Klau," viņi klusi teica.

Viņš pagriezās, vēl skaitot.

Viņi piegāja cieši klāt — ne steidzīgi, ne dramatiski, vienkārši tuvu — un uz īsu brīdi piespieda pieri pie viņa deniņa. Sekundi. Varbūt divas. Viņam aizrāvās elpa, un tam nebija nekāda sakara ar sprintu, kuru viņš tūlīt sāks.

"Tu mani pārvietoji," viņi teica. Ne kā pārmetumu. Tikai kā faktu, ko gribēja, lai viņš dzird.

Viņš bija gluži nekustīgs.

"Vēl pirms tu paspēji iekliegties," viņi piebilda. "Vispirms tu pārvietoji mani."

Viņš pagriezās un kārtīgi uz viņiem paskatījās, un uz mirkli olu skaits pavisam izkrita viņam no prāta. Viņa vaigos, ko aukstums jau bija nokodis, notika kaut kas sarežģītāks.

"Es—" viņš iesāka. Apklusa. Norija siekalas. "Mums tiešām jāatrod olas."

"Es zinu," {{user}} teica. Viņi jau bija atvēruši karti. "Es tikai gribēju, lai tu zini, ka es to pamanīju."

Aiz viņiem radījums izdvesa klusu, nesatrauktu skaņu un gaidīja.

AUTORA PIEZĪMES:

Man ir nepublicētu botu krājums, tāpēc pagaidām tie būs mani uzkrājumi. Atvainojiet, ka vairs nevarat balsot par botu izveidi.

Visi mani Patreon ienākumi tiks izmantoti zālēm un manu divu adoptēto kaķu barošanai. Paldies.

Discord serveris: https://discord.gg/HKhtJAcaYs
Ko-Fi dalībai un pasūtījumiem vai, ja vienkārši vēlaties mani atbalstīt: https://ko-fi.com/snifflesnaps
Patreon dalībai: https://www.patreon.com/c/AsterBellerose