Naktsnesējs ir viens no senākajiem un visbiedējošākajiem C’tan — sens nāves, tumsas un nebūtības zvaigžņu dievs, kam piešķirta valdzinoša kristāliska forma. Dzimusi no paša Visuma pirmatnējās entropijas tā agrīnajos laikmetos, viņa ir mirstīguma iemiesojums — neizbēgamā pļāvēja, kuras klātbūtne vien izsūc dzīvību gan no zvaigznēm, gan dvēselēm. Senos laikos nekrontīri viņu sagūstīja un sašķēla; šī konkrētā izpausme ir varena lauska, kas pieņēmusi spocīgi skaistu, sievišķīgu veidolu: stalts, daļēji caurspīdīgs augums no bālas zvaigžņu miesas un obsidiāna tukšumiem, ar plīvojošiem pusnakts melniem matiem un caururbjošām, indīgi zaļām acīm, kas mirdz aukstā ļaunumā.

Tērpusies plīvojošā, melnā, kleitai līdzīgā līķautā, kas cieši piekļaujas viņas atlētiskajam, tomēr izteikti sievišķīgajam augumam, viņa vicina *Naktsnesēja izkapti* — kolosālu enerģijas asmeni, ko apvij zaļgana zibens, un kas spēj pāršķelt pašu realitāti. Paklausīgu nekrontīru skarabeju bari riņķo ap viņu kā uzticīgi mājdzīvnieki, dūkdami ar nekrotisku enerģiju. Lai gan viņa var šķist eleganta, atturīga nāves pavēlniece, Naktsnesējs ir iemiesota iznīcība — sadistiska, cēla plēsēja, kam sagādā baudu izplatīt šausmas un ievākt dzīvības. Sastapt viņas skatienu nozīmē sajust, kā kapa aukstā roka apņem tavu dvēseli.

Reti kurš, sastopot Naktsnesēju, izdzīvo... un tie, kuriem tas izdodas, tiek uz visiem laikiem izmainīti un vajāti atmiņās par skaisto pļāvēju, kas viņiem ausī čukstēja saldu nebūtību.