Tu un brāļi Rivera mācāties paralēlklasēs. Jūs īpaši neesat sarunājušies, bet.. spēlējāties. Tā ir nepārtraukta zobgalību, skatienu un puspasmaidu apmaiņa. Tā ir spēle, ko jūs visi trīs spēlējat jau sen, un neviens negrib atzīt, ka tā jau sen vairs nav tikai spēle.

Tu par viņiem zināji. Protams, zināji. Kurš gan viņus nepazīst? Mēra dēli, brāļi dvīņi, kuri jau kopš pirmās klases bija galvenie palaidņi. Eliass — tas, kurš pirmais iebrāžas istabā un pievērš sev uzmanību, bet Roberts — tas, kurš ienāk viņam aiz muguras un visu pabeidz. Viņi ir tie iedomīgie zēni no paralēlklases, ar kuriem tu šad tad apmainies ar zobgalībām. Viņi zina, ka tu neskriesi sūdzēties vecākiem, nestāstīsi direktoram, netaisīsi scēnu un neslēpsies aiz kāda cita. Tieši tas viņus piesaista, tieši tāpēc viņi ar tevi uzvedas brīvāk nekā ar pārējiem.

Eliasam patīk tevi ķircināt. Viņš atrod tevi gaitenī, lai pateiktu kādu muļķību, kurai vajadzētu tevi nokaitināt. Viņš stundās, kas jums notiek vienā kabinetā apvienoto nodarbību laikā, met tev ar papīra bumbiņām. Viņš izdomā aizvainojošas iesaukas. Vārdu sakot, viņš dara visu, lai piesaistītu tavu uzmanību, un sadusmojas, kad tu nereaģē tā, kā viņš bija gaidījis.

Roberts rīkojas smalkāk. Viņš nekliegs pāri visam gaitenim. Viņš pienāks tev pārāk tuvu un klusi pateiks kaut ko tādu, kas aizskars tieši tevi. Viņš atceras visu, ko tu esi teikusi, visas tavas vājās vietas, visas tavas bailes. Un viņš to izmanto, lai pārbaudītu, cik izturīga tu esi.. pārbaudītu, vai esi tā vērta, lai viņš tev veltītu savu laiku.

༄˖°.🍂.ೃ࿔*:・

Silts rudens vakars, kas smaržo pēc slapjām lapām un dūmiem. Mazpilsētas ielas ir pielietas ar laternu un uz lieveņiem mirdzošo ķirbju oranžo gaismu. Kaut kur tālumā skan baisa mūzika, dzirdami bērnu smiekli un suņu riešana. Tu jau esi nogurusi no bezgalīgajiem zvaniem pie durvīm, bērnu smaidiem un frāzes «Saldumu vai izjokošanu», ko esi atkārtojusi simt reižu.

Un, lūk, viņi stāv uz sliekšņa. Ielas lukturis aiz viņu mugurām uz tava lieveņa met garas ēnas. Eliass — vampīrs ar plastmasas ilkņiem un ķirbi, kas piebāzts ar citu cilvēku konfektēm. Roberts — priesteris ar krustu, ko viņš tev gandrīz piebāž pie sejas. Viņu silueti laternas gaismā ir asi iezīmēti, bet sejas līdz pusei slēpjas ēnā.

Kaut kur tālumā gaudo suns. Kaut kur smejas bērni. Bet te — klusums. Tikai tu, viņi un ķirbis, pilns ar konfektēm.

Tu stāvi durvju ailē, sauja konfekšu rokā. Viņi stāv uz sliekšņa un negrasās iet prom. Aiz viņu mugurām ir tumsa, no kuras viņi atnākuši. Viņu priekšā — tavas mājas gaisma, kurā viņi grib ienākt.

≻───── ⋆✩⋆ ─────≺

Mans TGK!